Kad ir iekšēja harmonija, ir viegli mīlēt gan bērnu, gan pieaugušo. Kāpēc bērna niķus uztveram kā rotaļu un ar smaidu, bet pieaugušo ne?
Kad ir iekšēja harmonija, ir viegli mīlēt gan bērnu, gan pieaugušo. Kāpēc bērna niķus uztveram kā rotaļu un ar smaidu, bet pieaugušo ne?
Posted by: Martins (mat)
Posted at: July 3rd, 2008, 09:53 pm
|
Man gan liekas tieši otrādi. Pieaugušam cilvēkam, ja saprāts ir, tad tas kaut kādā brīdī pēc ķiķināšanas vai kā savādāk var arī parādīties. Bērnam tas saprāts kaut kā vēl nav tik izteikts. Turklāt, arī pieaugušais var skatīties cik tālu var aiziet.
Redzot kā bļaujošs bērns tiek vilkts ar varu prom no saldējuma tirgotāja, nerodas pārliecība, ka viņš grib paskatīties cik tālu var aiziet. Man tas stipri atgādina, ka viņš grib saldējumu un tāpēc arī bļauj. Kad ir aizvilkts pietiekami tālu prom, tad vienkāši saprot, ka saldējuma nebūs un bļaušanu ir bezjēdzīgi turpināt.
Ja Tu saki, ka tas ir vienkārši redzams, tad to visdrīzāk var vienkārši arī kaut kā aprakstīt.
Nē, bērns apzināti kaut ko dara, lai redzētu, cik tālu tiek dota viņam vaļa - cik tālu viņš var aiziet. Tā nav tāda agresija kā pieaugušajiem.
Un tas taču ir vienkārši redzams, kad pieaugušajam ir niķis vai vienkārša ietiepība.
:)