Tamias Striatus

Un tagad pamanīju, ka manai cibai nesen apritēja 20 gadi! Ciba ir pieaugusi. Ciba varētu uzsākt neatkarīgu patstāvīgu dzīvi. Cibai laiks sākt maksāt īri!

Notikumam par godu, lai iet arī migrācijas ierakstu caurumu aizpildīšana. Tad turpinot iepriekšējo:

16) Pateicoties citai draudzenei +1, kas arī pārcēlās uz Londonu, kā arī nemitīgi zāli pīpējošajai kaimiņienei, pametu raibo turku mitekli, un ievācos pāris kvartālus tālāk dzīvoklī
17) "Titāniks". Tam tik mežonīgi svīda ciet logi, ka, no rīta pamostoties, patiešām nevarēja saprast, vai esam nogrimuši, vai kā, bet siļķes it kā garām nepeld, laikam viss čikeniekā. Aiz loga jiftīgā neonā mirdzēja Lebaras ekspresis, kam par godu iedzīvojos pāris migrēnas lēkmēs, kuras nācās pavadīt vannas istabā, jo neviena blackout žalūzija nespēja Lebaras ekspresi noturēt ārpus.
18) Kā nu sanāca, kā ne, pēc tam visi kopā + vēl 1 ievācāmies glaunā mājoklī ar strūklaku pagalmā un konsjeržu pie vārtiem. Tur kaimiņiene čakli iesniedza sūdzību pārvaldniekam par, viņasprāt, neķītrām sarunām mūsu dārzā. I know nothing. Kā nu tur bija vai nebija, ar to +1 es pēc tam apprecējos, un kā jau precētiem onkuļiem un tantēm piedien, izbeidzām komunālo dzīvokļu ēru, un sākām dzīvot atsevišķi..
19) ..dzīvoklī kanālmalā. Tur es no balkona ar interesi novēroju, kā velosipēdisti, zosu iebiedēti, stiepa savus braucamrīkus caur krūmiem garām zosīm, kas stāvēja tieši takas vidū šņākdamas, un kategoriski atteicās kustēt ne sprīdi.
20) Tad es sāku dzemdēt burunducēnus, un likās, ka esmu tagad pieaudzis cilvēks, un kā tādam nācās ieviest māju ar dārzu n'stuff. Normāla pieaugušā cilvēka dzīve. Pupas, kabači un burunducēni auga griezdamies, viss kā lielajiem piedien. Bet arī šim mājoklim bija derīguma termiņš, jo gulbītis, gulbītis kustināja spārniņus un aizveda mani atpakaļ uz..
21) ..sūnu ciemu. Tur izbaudīju nekur nedzīvošanas priekus pāris mēnešus, līdz beidzot atradu spotu ar pareizo sajūtu,
22) kur savā divdesmit otrajā adresē laimīgi mītu joprojām.

Tāds migrācijas apdeits.

Kad skatāmies uz pasauli kā "es, darītājs" un redzam sevi kā prātu un ķermeni, arī mīlestība šķiet notikums, kas pastāv starp personu A un personu B. Tas ir pēkšņs apskaidrības uzplaiksnījums. Tas ir skaists. Tas uzzied un izplēn.

Kad saprotam, ka neesam ne ķermenis, ne prāts, kad skatāmies uz pasauli kā "es, vērotājs" caur apzinātības prizmu tomēr ieraugām, ka mīlestībai nav nekāda sakara ar personu A un personu B. Tā ir visaptveroša. Tā ir skatuve, uz kuras A un B stāv. Tā ir matērija, no kuras A un B sastāv.

Pēdējo 11 ārzemēs nodzīvoto gadu laikā ne reizi vien iedomājos, ka varbūt laiks posties mājup. Pirms gada arī dzima plāns, bet, kā pakustējos, uzreiz trāpīju ar pieri sienā, un tā arī nekas nesanāca. Līdz kamēr pavisam negaidīti šovasar sāka sprāgt vaļā durvis vienas pēc otrām, tikmēr citas vērties ciet, un izrādās, kad pienācis laiks kaut ko darīt, nedarīt vairs nav opcija. Tā nu sāku palēnām krāmēt somas, uz drīzu tikšanos tiem cibiņiem, ar kuriem bijis tas gods vaigā redzēties, un kas vēl tajos pat platuma grādos mitinās. Būs jauki visus atkal redzēt, apošņāt vietējo gaisu, un kārtējo reizi atkal sākt visu no sākuma.

Kā jau cilvēks, kas cieš no patoloģiskas vajadzības nepārtraukti mācīties lietas, kam nav vai ir minimāls pielietojums ikdienas dzīvē, es iestājos ķīniešu valodas kursos. Jo kāpēc gan ne. Jo kaut kad, kad sanāks paviesoties Guangdongas provincē, es varēšu skaidrā valodā paziņot, lai vāc nu šito tūristu ļergu malā un dod man to īsto mantu dzert.

Sveiki cibiņi un klabinieki,
Atkārtoti atzīmējos, ka burundukiem viss čikeniekā. Starp tagad un pēdējo ierakstu ir vēl pāris reizes mainīta dzīves vieta, mainīts darbs, mainītas attiecības, mainītas skrienamkurpes, pabeigta skola un tad arī nepabeigta skola, beidzies baseina abonaments, izieta japāņu pavārskola, uzrakstīta grāmata, kura pēc tam izlasīta un izmesta miskastē, un veiktas vēl šādas tādas mikrorevolūcijas burunduku alā. Lai gan ko nu par veco un apsūnojušo - ikdienas revolūcijas manā dzīvē sen jau kā nevienam vairs nav jaunums vai pārsteigums. Bet kaut kā tak jāizklaidējas, ja televizora nav jau 10 gadus.

Ja mani rīt notrieks autobuss, man laikam būs vienalga, ka es nepaspēju mazliet vairāk pastrādāt vai neieguvu augtsāku novērtējumu pēdējā eksāmenā. Man būs svarīgāk zināt, ka esmu pavadījusi pēc iespējas vairāk laika ar draugiem un ģimeni, ka visi, ko es mīlu, to zina, un, ka tuvējā parka Austrumu sektorā ir tieši 241 koks. 120 lieli koki un 121 mazs koks. Ar to pietiks.

Turpinot ierakstu par migrāciju:
12) Ievācos Londonā istabā, kuras izmērs ir 2x2.20m. Nācās izmest gultu, kas aizņēma principā visu vietu, un gulēt uz grīdas. Dalīju dzīvokli ar 3 poļiem un nemitīgi mazgāju aiz visiem traukus un tobrīd likās, ka maksāju par to visu baltu naudu. Bija arī jautri, protams, bet ne tik jautri, lai tur paliktu pārāk ilgi. Tad nu sāku meklēties un atradu Vilu - riteņbraukšanas aktīvistu, kam bija istaba savā ģimenes mājā par daudz lētāku naudu un nedaudz lielāka izmēros.
13) Ievācos pie Vila. Lādzīgs vīrs tas Vils. Apžēliņ, kā viņa sieva mani necieta. Lai gan viņi bija kopīgi izdomājuši vienu no istabām savā ļoti lielajā priekš diviem cilvēkiem mājā izīrēt, praktiskā puse tai sievietei nebija īsti pieņemama. No pirmajām dienām viņa man sāka izvietot pa māju dažādas pasīvi agresīvas zīmītes. Reiz viņa man pajautāja, kāds ir mans viedoklis par Izraēlas piedalīšanos Eiropas futbola čempionātā. Par to man īsti nebija viedokļa, un tas nostopēja jebkādu turpmāku komunikāciju. Acīmredzot, ar mani bija bezjēdzīgi komunicēt. Satikšanās virtuvē bija pārāk liels piedzīvojums, tāpēc es pārtraucu gatavot un principā pārtraucu arī ēst. Šī dzīvošana ilga 2 mēnešus, kuru laikā vajadzēja nomainīt daļu drēbju, jo tās sāka krist nost.
14) Pārvācos un sāku īrēt istabu dalītā dzīvoklī ar kādu puisi - vijoles skolotāju. Kādu nedēļu arī smuki dalījām dzīvokli, līdz kamēr līgani pārgājām uz dzīvošanu kopā - nejauši biju ievākusies pie sava pavisam lieliskā nākamā bojfrenda. Nodzīvojām kopā gadu, daudz visu ko spēlējām un darījām, un tas bija ļoti skaists gads, līdz kamēr mani sāka mākt šaubas par to visu un es nolēmu doties tālāk un mainīt dzīvesvietu atkal,
15) un ievācos kopā ar draudzeni mājā, kuras saimnieki ir turku pāris. Te viss ir ļoti turciski izdekorēts, un tas ir jauki un arī smieklīgi vienlaicīgi. Te viss kas ļoti foršs ir pāris minūšu braucienā ar riteni aizsniedzams, uz darbu aizmīties var pa 10 minūtēm, kas priekš Londonas ir pilnīgi ekskluzīvi, un te nu es plānoju arī tagad kādu laiciņu palikt.
Es neatceros, kurā gadā kas notika, bet lietoju dzīvesvietas kā atskaites punktu. Kad vien vajag sarēķināt kaut kādu notikumu laiku, atceros, kur tanī laikā dzīvoju un tieku pie konkrētākiem datumiem.

Romā es principā darīju tikai divas lietas - staigājos apkārt un ēdu. Pilnīga revolūcija garšas kārpiņām.

Nu re, nu re, es vēl tepat. Mērcēju cepumu pienā, kad pēkšņi atcerējos - ojā, bija tak tāda sviesta ciba. Jāatnāk apraudzīt, kā tad cibai klājas.
Cibiņam burundukam joprojām klājas "kasmannekait". Cenšos izsmadzeņot visveiklāko granātābola mizošanas tehniku, strādāju praksi ajurvēdas klīnikā, izkarinu bildes galerijā un mērcēju tējas lapas ūdenī - pa lielam. Pa mazam ir daudz kas cits arī, bet viss ietilpst "kasmannekait" kategorijā.
Un tagad pieķeros draugu lapai.

Īstenībā pietrūkst Latvijas. Ne kā valsts, bet kā danču, dziesmu, strīpainu brunču, vainagu, ugunskuru, rupjmaizes un visa kā cita saprotama.

Vispār jau gribētos vairāk bilžu ar foršajiem mirkļiem, bet tie mirkļi tik forši, ka fotoaparāts pat prātā nenāk.

Aizdomīgas aizdomas, ka nemaz neuzskatu to, ko esmu uzskatījusi par saviem uzskatiem.

Es pa aizvadīto gadu esmu kļuvusi siprāka, skaistāka un gudrāka. Pa kalniem un lejām ir gājis, toties rezultāts vērtīgs.

Lūk, cilvēks sainteresējas par šādām tādām lietām, ko grib redzēt, palūdz - Atsūti man e-pastu, tur arī visu sarunāsim, kur un kad, - es aizsūtu e-pastu, paplānoju, kur un kad būtu iespējams, bet nekādas atbildes. Diena, divas, sāku dusmoties un prātā pārcilāt dažādus nelāgus komentārus, pieķēru pat, ka apceru šo jautājumu vakarā un citos brīvos brīžos. Tāds negaidīti milzīgs egoisma uzplaikstījums - re kā, brutāli noignorē manus centienus; lūpa tik gara, ka uzmest par maz - jāsatin uz pirksta. Tak ko tur ņemties, ne jau man vajadzēja, ne man tur ko mainīt, ne man satraukties.

Tempļa priesteris mani uzaicināja feisbūkā, novēlēja, lai viss ir "gr8", un nobeidza vēstuli ar "c u baby!".

Viendien stāvēju virtuvē, gatavoju kārtējo ajurvēdisko ēdienu un aizdomājos, kāpēc to daru. Agrāk es īstenībā indiešu ēdienus gatavoju reti, līdz kamēr sanāca ieviest puisi, kura māte visu laiku bija gatavojusi tieši tā, tad nu es likumsakarīgi pamanījos šo mākslu apgūt, un nepagāja ne gads, kad biju praktiski pārgājusi uz konkrētā īpatņa izvēli ēdienu ziņā. Es arī pieņēmu daudzas citas lietas tā vienkārši - whatever makes you happy - veidā, piemēram, dažu konkrētu apģērbu izvēli, iešanu uz tādiem vai citādiem pasākumiem, sekošanu tādām vai citādām filosofiskām nostādnēm (tikai niansēs, jo pa lielam jau tāpat bijām uz vienas takas). Saprotams, bez nekādiem maldiem un spaidības, tanī brīdī tas likās pilnīgi likumsakarīgi, bez šaubām man viss sagādāja prieku un patika, un likās diezgan sakarīgi, taču, ja tā padomā, bez ārējas ietemes diez vai es to būtu darījusi. Tagad meditēju uz savu garšvieloto ēdienu un nevarēju saprast, vai tā patiešām esmu es, kas gribēja šo te gatavot. Iespējams, tā ir kaut kāda cita es, kas iestrēgusi kopā būšanā kā papēdītis režģī pie lielveikala, un varbūt īstenībā es esmu kaut kas pavisam cits, varbūt īstenībā man patīk pavisam citas lietas, es tikai neesmu pie tā nonākusi, jo esmu visu laiku darījusi lietas, kas patīk citiem, un guvusi prieku no tā, ka viņi par to priecājas, vairāk kā no pašām lietām. Varbūt es arī ticu citādāk, varbūt es īstenībā gribu iet citur, varbūt tās prakses, kuras veicu tagad, nemaz nav man tik ļoti piemērotas, bet tikai pieradums. Es nezinu. Patiešām.

Aizvakar, acīmredzot, es biju nolēmusi kļūt slima, un kādu brīdi tam apņēmīgi pievērsos. Saslimdināju sevi pietiekami, lai nākamajā dienā paliktu mājās un slīgtu pārdomās par sliktajām sajūtām, līdz kamēr atnāca biedrs un paziņoja, ka esot jāiet uz Kala Mitra koncertu, un es nolēmu ignorēt slimību un iet arī. Dēļ tobrīd stiprajām galvas sāpēm īpaši koncertu neizbaudīju, un, taisnību sakot, vispār neko daudz no šīs mākslas nesapratu, ja nu vienīgi idejiski, ka tika attālota daļa no Mahabharatas, un dažbrīd to pavadīja ārprātīgs troksnis un šķindināšana, kālab mājās pārnācu ar vēl lielākām galvas sāpēm un teju vai ķēros pie pamatīgas sevis žēlošanas.
Par ko arī stāsts.
Man ļoti nāk labumā, ja līdzcilvēki atnāk bezkaunīgi pasmieties par manām problēmām, tad ātri vien arī pašai sāk likties smieklīgas. Toties, saņemot žēlošanu, diezgan viegli var iegāzties pašžēlošanas dūksnājā un ritmiski kaukt līdzi žēlotājiem. Nekāda labuma.
Žēlabas un slinkošana mani sabrucina. Tiklīdz paļaujos slinkumam, sāku iestigt - jo ilgāk vaimanā, jo grūtāk izbeigt. Liekas, arī slimošana nav attaisnojums, jo vairāk sēž un nodarbojas ar slimošanu, jo grūtāk kļūst piecelties no gultas un darīt kaut ko jēdzīgu.
Tad nu šorīt ar savu temperatūru un nelabumu iekrāmēju ķermeni vilcienā un aizvedu uz darbu. Saprotams, nepagāja ne puse dienas, kad jau biju attapusies un diezgan veselīga. Darbs izārstē. Tā ar mani vajag apieties - tiklīdz uznāk ņerkstulis, pa pirkstiem un sūtīt strādāt.

Šad tad es ierakstu datorā šādus tādus spēlējumus vai iekaukuļoju atmiņai, tāpēc laiku pa laikam pačolēju dažādas programmas, ar ko to darīt, un savācos visādus triāļus, kas vēlāk vairs nestrādā utt. Nesen nolēmu patīrīt un izdzēst visus tos vecos, kas vairs nemaz neiet.. un es izdzēsu skaņas kartes draiveri. Joks tāds, ka es to izdaru jau OTRO REIZI!!

Bija diezgan amizanti, kā indiete vismaz pusstundu skaidroja anglim atšķirību starp dvēseli un saprātu, un beigās uzjautāja, ko no visa viņš ir sapratis, un, kad anglis sāk stāstīt, indietei acis plešas arvien lielākas un sejā parādās izmisīga izteiksme, un vēl vairākas minūtes viņa turpināja bezpalīdzīgi purināt galvu.

Esmu baigā dāma - ienagloju sienā spraudītes, izmantojot kurpītes papēdi.