« previous entry | next entry »
Jul. 7., 2012 | 09:19 pm
Turpinot ierakstu par migrāciju:
12) Ievācos Londonā istabā, kuras izmērs ir 2x2.20m. Nācās izmest gultu, kas aizņēma principā visu vietu, un gulēt uz grīdas. Dalīju dzīvokli ar 3 poļiem un nemitīgi mazgāju aiz visiem traukus un tobrīd likās, ka maksāju par to visu baltu naudu. Bija arī jautri, protams, bet ne tik jautri, lai tur paliktu pārāk ilgi. Tad nu sāku meklēties un atradu Vilu - riteņbraukšanas aktīvistu, kam bija istaba savā ģimenes mājā par daudz lētāku naudu un nedaudz lielāka izmēros.
13) Ievācos pie Vila. Lādzīgs vīrs tas Vils. Apžēliņ, kā viņa sieva mani necieta. Lai gan viņi bija kopīgi izdomājuši vienu no istabām savā ļoti lielajā priekš diviem cilvēkiem mājā izīrēt, praktiskā puse tai sievietei nebija īsti pieņemama. No pirmajām dienām viņa man sāka izvietot pa māju dažādas pasīvi agresīvas zīmītes. Reiz viņa man pajautāja, kāds ir mans viedoklis par Izraēlas piedalīšanos Eiropas futbola čempionātā. Par to man īsti nebija viedokļa, un tas nostopēja jebkādu turpmāku komunikāciju. Acīmredzot, ar mani bija bezjēdzīgi komunicēt. Satikšanās virtuvē bija pārāk liels piedzīvojums, tāpēc es pārtraucu gatavot un principā pārtraucu arī ēst. Šī dzīvošana ilga 2 mēnešus, kuru laikā vajadzēja nomainīt daļu drēbju, jo tās sāka krist nost.
14) Pārvācos un sāku īrēt istabu dalītā dzīvoklī ar kādu puisi - vijoles skolotāju. Kādu nedēļu arī smuki dalījām dzīvokli, līdz kamēr līgani pārgājām uz dzīvošanu kopā - nejauši biju ievākusies pie sava pavisam lieliskā nākamā bojfrenda. Nodzīvojām kopā gadu, daudz visu ko spēlējām un darījām, un tas bija ļoti skaists gads, līdz kamēr mani sāka mākt šaubas par to visu un es nolēmu doties tālāk un mainīt dzīvesvietu atkal,
15) un ievācos kopā ar draudzeni mājā, kuras saimnieki ir turku pāris. Te viss ir ļoti turciski izdekorēts, un tas ir jauki un arī smieklīgi vienlaicīgi. Te viss kas ļoti foršs ir pāris minūšu braucienā ar riteni aizsniedzams, uz darbu aizmīties var pa 10 minūtēm, kas priekš Londonas ir pilnīgi ekskluzīvi, un te nu es plānoju arī tagad kādu laiciņu palikt.
Es neatceros, kurā gadā kas notika, bet lietoju dzīvesvietas kā atskaites punktu. Kad vien vajag sarēķināt kaut kādu notikumu laiku, atceros, kur tanī laikā dzīvoju un tieku pie konkrētākiem datumiem.
12) Ievācos Londonā istabā, kuras izmērs ir 2x2.20m. Nācās izmest gultu, kas aizņēma principā visu vietu, un gulēt uz grīdas. Dalīju dzīvokli ar 3 poļiem un nemitīgi mazgāju aiz visiem traukus un tobrīd likās, ka maksāju par to visu baltu naudu. Bija arī jautri, protams, bet ne tik jautri, lai tur paliktu pārāk ilgi. Tad nu sāku meklēties un atradu Vilu - riteņbraukšanas aktīvistu, kam bija istaba savā ģimenes mājā par daudz lētāku naudu un nedaudz lielāka izmēros.
13) Ievācos pie Vila. Lādzīgs vīrs tas Vils. Apžēliņ, kā viņa sieva mani necieta. Lai gan viņi bija kopīgi izdomājuši vienu no istabām savā ļoti lielajā priekš diviem cilvēkiem mājā izīrēt, praktiskā puse tai sievietei nebija īsti pieņemama. No pirmajām dienām viņa man sāka izvietot pa māju dažādas pasīvi agresīvas zīmītes. Reiz viņa man pajautāja, kāds ir mans viedoklis par Izraēlas piedalīšanos Eiropas futbola čempionātā. Par to man īsti nebija viedokļa, un tas nostopēja jebkādu turpmāku komunikāciju. Acīmredzot, ar mani bija bezjēdzīgi komunicēt. Satikšanās virtuvē bija pārāk liels piedzīvojums, tāpēc es pārtraucu gatavot un principā pārtraucu arī ēst. Šī dzīvošana ilga 2 mēnešus, kuru laikā vajadzēja nomainīt daļu drēbju, jo tās sāka krist nost.
14) Pārvācos un sāku īrēt istabu dalītā dzīvoklī ar kādu puisi - vijoles skolotāju. Kādu nedēļu arī smuki dalījām dzīvokli, līdz kamēr līgani pārgājām uz dzīvošanu kopā - nejauši biju ievākusies pie sava pavisam lieliskā nākamā bojfrenda. Nodzīvojām kopā gadu, daudz visu ko spēlējām un darījām, un tas bija ļoti skaists gads, līdz kamēr mani sāka mākt šaubas par to visu un es nolēmu doties tālāk un mainīt dzīvesvietu atkal,
15) un ievācos kopā ar draudzeni mājā, kuras saimnieki ir turku pāris. Te viss ir ļoti turciski izdekorēts, un tas ir jauki un arī smieklīgi vienlaicīgi. Te viss kas ļoti foršs ir pāris minūšu braucienā ar riteni aizsniedzams, uz darbu aizmīties var pa 10 minūtēm, kas priekš Londonas ir pilnīgi ekskluzīvi, un te nu es plānoju arī tagad kādu laiciņu palikt.
Es neatceros, kurā gadā kas notika, bet lietoju dzīvesvietas kā atskaites punktu. Kad vien vajag sarēķināt kaut kādu notikumu laiku, atceros, kur tanī laikā dzīvoju un tieku pie konkrētākiem datumiem.