Quem deus perdere vult, dementat prius

Kārtējais kulinārais atradums siltajās zemēs (vai arī es vienkārši esmu atpalikusi un nemāku atrast ko tādu LV?) - baņica jeb maize ar svaigā siera pildījumu. Pilnai gastronomiskai baudai vēl tikai rozā tomātiņi derētu... :)

Kāpiens Sahat kalnā - done!:)

http://mw2.google.com/mw-panoramio/photos/medium/18344590.jpg

Tur, augšā, vējš ir pavisam savādāks, gaiss daudz dzestrāks un spirdzinošāks, cilvēki - mierīgāki... Gan jau arī viņi, tāpat kā es, devušies augšup, lai atstātu ikdienu kalna pakājē un sarīkotu sev mazus esības svētkus.

Smaidīgā kafejnīcas Anniņa jau kārtējo dienu, ieraudzījusi manu tumšajā ļaužu burzmā tik pamanāmo blondo galvu, smaida un novēl izdevušos vakaru. Atņemu sveicienu un sajūtos, kā būtu zinājušas viena otru jau ilgu laiku... Laikam jau patiesi bēda vieno cilvēkus un arī tautas.

Pēc vakardienas ne visai baudāmā vīna un kvalitātes deficītu kompensējošās rakijas šodien pārņēmis tāds nedēļas vidus sagurums. Aiz loga saulīte un +9, bet iekšā manī - apaļa nulle.

Kas par dzīvi! Pilsētas autobuss pieved tieši pie vajadzīgās mājas iebraucamā ceļa, un šoferis vēl pajautā, vai viņš ir uzminējis īsto māju un vai nevajag tālāk vēl aizvest. Pie tādām ekstrām var pierast... :)

Joprojām nevaru pierast pie šejienes atšķirīgajiem galvas mājieniem. Itkā visu mūžu "jā" ir bijis "jā" un "nē" - "nē", bet te pēkšņi - pavisam otrādi. Turklāt ja vēl tas būtu tik vienkārši... "Nē" ir tāds īpaši viegls, neuzkrītošs mājiens vertikālā virzienā, bet "jā" apzīmē nevis ar sparīgu galvas purināšanu, bet gan tādu dīvainu šūpojienu, kas vairāk līdzinās līganam ovālas trajektorijas pa diagonāli vērstam mežģījumam.
Šī itkā nesvarīgā sīkuma dēļ pēdējo dienu laikā ne viens vien pārpratums radies...

Stāvu augstāk iet vaļā tāds bulgāru-turku-figviņzinkāvēl baļļuks, ka jāsāk baidīties par savu griestu (augšstāva grīdas) izturību. :D
Nja... Kā jau tiku brīdināta otrajā dienā - studējošā jaunatne patiesībā šeit nemaz nestudē, bet tik ballējas visu cauru gadu. Tā kā pilsētas kultūra jau ir apzināta, lai neatpaliktu no vietējo topošo mediķu izturības, šī nedēļas nogale tiks veltīta izklaides vietu apzināšanai. Dobre! :)

Beidzot, pēc 41h ceļojuma, iekāpšanas nepareizā Sofia-Plovdiv autobusā, apjukuma, jo neviens tevi nesaprot, un 2 dienu rūtera meklējumiem - esmu atpakaļ. :D

Negulētas nakts bilance:
Izbaudīta dikten patīkami sāpīga medus masāža un pēcāk "saudzīga" kontrastduša;
Čemodāns galvenajos vilcienos noformēts (tāda maza kastīte, bet apbrīnojami ietilpīga);
Pāris agrāk pusdzirdētas dziesmas nu zināmas no galvas;
Galu beigās visam - ir 5:40, un tikai tagad miegs liek par sevi manīt. :)

Kārtējā bezmiega nakts. Jo tuvāk projāmdošanās diena, jo grūtāk sevi piespiest laikus likties uz auss. Laikam kaut kāds bezapziņas aizsargmehānisms - prāts saprot, ka vairs tikai pēdējās trīsarpus dienas starp savējiem, tāpēc cenšas izmantot ik brīdi. Bail pat domāt, kāda būs nakts no ceturtdienas uz piektdienu...

Vakardienas veiksmīgākais pirkums - superausis - tiek ekspluatēts jau n-to stundu no vietas - nekas cits nespēj radīt foršo koncertzāles plašuma un fantastiskās akustikas sajūtu, kas ir tik piederīga klausāmrepertuāram.

Rīt briest kārtīgs lasāmliteratūras iepirkums.
Nr.1. = klasika jeb "Mūzikas Skaņas" vecajā formātā. Tīk man senu grāmatu papīra aromāts. Pievienotā literatūras vērtība.
Nr.2. = tematika jeb "Tējas" grāmata. Mācīšos uz tējošanu raudzīties savādāk kā uz vienkārši lapiņu čupiņas iebēršanu krūzē. Lai gan jau skatos uz to citādi. (Visas melnās un zaļās tējas nobāl un ielien stūrītī nokaunēties Rooibos tējas priekšā - tā ir nepārvarama atkarība.)

Tas ai-buks gan ir viena laba vieta - itin sekmīgi var atbrīvot plauktu no vecās literatūras un tikpat veiksmīgi to piepildīt ar jaunām vērtībām.

Revidējot sen aizmirstas lādes saturu, atklāju, ka tomēr neesmu izmetusi pamatskolas laikā ieviesto atmiņu kladi. Tas nu reiz ir īsts pērļu krājums. :D


*Pamatskolas audzinātāja ierakstījusi tiktiktik patiesu novēlējumu, ka aš pat gandrīz apraudājos lasot. Sentimentālā.
*Cilvēks, ar kuru vairs pat nesveicinos, reiz mani ir nodēvējis par savu labāko draugu...
*Divdomīgs novēlējums no bērnības draudzenes - "neej vakaros uz randiņiem". No vienas puses, rūpējas par manu drošību, no otras - saudzīgi "novāc" konkurenci... :D
*Pirmā sporta skolotāja ir vienīgā, kura ārkartīgi pacentusies ar fotogrāfijas ielīmēšanu.
*Vecākā māsa joprojām šķērsām pāri savam iesāktajam ierakstam ar parasto zīmuli atzīmējusi: AIZŅEMTS. Rezervācija ilgst nu jau kādus gadus desmit.
*Jau bērnībā esmu sapratusi, ka vislabākās dienas ir tās, kurās var atpūsties.
*Vislakoniskākais dzīvesvietas apraksts: Tev kaimiņos.
*Tolaik patiesi topā ir bijis Zīrupiņš - to, šķiet, lasījuši visi, izņemot mani. :D Toties es esmu lasījusi Hariju Poteru. Užas!

Lasu un domāju - kāds kompromitējošs materiāls! :D

Uz kārtīgām atvadām no līdzšinējās darba vietas (vismaz līdzšinējā amatā):
-sacienāju kolēģus ar pašceptu burkānu kēksu un ābolkūku;
-izlamājos ar pacientes vīru (tas tik bija ko vērts!);
-uzfrišināju vienu dikti foršu onkuliņu;
-apmācīju jestru īru večuku apieties ar pīli (jeb mobilo tualeti :D) un pateicībā saņēmu sabučotas rokas;
(-un tā tālāk, un tā jorpojām...)

Būs, ko atcerēties vēl ilgi, ilgi... :)

Rit ilgākais darba cēliens līdzšinējā kvalifikācijas ūdens liešanas gabala izstrādes periodā - 15. stunda.

Oho, jau tik agrs?
Ir viegli aizmirsties tekstos par visādām palātām (gan slimnīcas, gan tiesu), deratizācijām (tfu, tobiš ratifikācijām) un tamlīdzīgiem jaukumiem. It sevišķi tīkama ir apziņa, ka no izlasītajiem desmit rakstiem patiesu ieguldījumu kvalifikācijas (moku) darba rakstīšanā dod tikai, augstākais, viens.

Kad būs noticis brīnums un taps piedzemdēta vismaz 7. lapa, varēšu uz sevi attiecināt viena laba paziņas lielisku pašraksturojuma teikumu: "Man ir melnā josta tukšu salmu kulšanā".

Šokolādes eņģelim nograuzta galva. Garīgo labsajūtu tas nevairo, toties gastronomisko gan. Vismaz uz mirkli.

Četrās sienās manai krāšņajai emociju gammai šobrīd ir par šauru - dodos izvēdināt atlikušās saprāta druskas.

Pirmā pazīme, ka medicīnas tik tiešām nupat ir par daudz:
lasot citu cibiņu memuārus, prāts nekontrolēti cenšas starp rindiņām izkalkulēt kādas retāk somatiskas, biežāk - mentālas saslimšanas pazīmes.

Psihiatrijas prakse laikam būs pārāk smagi ietekmējusi.

Šorīt darbiņā kafijas-zeķu adīšanas pauzē tieši 2,5x vecākā kolēģe izglītoja mani vīriešu copēšanas mākslas pamatlikumos. Sajutos galēji neaptēsta.

Veikalā iegādātu (ak, es - sliņķe) kāpostu tīteņu sastāva izpētes rezultāts manāmi pārsteidza.
Lasīju, atkal lasīju un vēlreiz pārlasīju uzlīmīti, un tā arī starp visiem sveķiem, pulveriem un modifikācijām neatradu ne visparastāko kāpostlapu, ne malto gaļu.
Rodas jautājums - kas un iekš kā tur patiesībā ir ietīts? :o

Tikai šovakar tā pa īstam sāku apjaust, ka vēl pāris nedēļas, un - uz tikšanos maijā, LV...
Nelīdz nekādas pašmotivācijas un tamlīdzīgie pekstiņi. Jo vairāk domāju, ka jābrauc, jo vairāk nekur negribu kustēt.

[Censored]
Vakars bija patiesi lielisks, pateicoties
mako lieliskajam namatēva uzdevuma izpildījumam un iespējai pirmo reizi mūžā izbaudīt kaut ko tik lielisku kā pirti (patiesi - pirmo reizi),
eermaniitis profesionālajiem paraugdemonstrējumiem un likšanai saprast, ka (ak, piedodiet pa tiešumu) ne sūda nesajēdzu no praktiskās medicīnas,
vikings pašbrūvētajam
un visiem, visiem pārējiem, kuru vārdus (jūsu bija tik daudz un visi tik lieliski), mana caurā galva nespēja tik īsā laikā atcerēties.

Kulturāli izsakoties, saķēzīta diena.
Prakses vadītāja oficiāli un pieklājīgi mani nedēļas laikā atšuva visas četras reizes, kad laipni piedāvājos palīdzēt un pie reizes iziet sev tik nepieciešamās prakses stundas. Šodienas teksts skanēja vienkārši fenomenāli: "Nu, ja Jums ir vēlēšanās tomēr pabraukāt līdzi un paskatīties, kā strādāju ar pacientiem, zvaniet nākamnedēļ, paņemšu kādu dienu līdzi".
Kā tad... Lai piedzīvotu piekto kapitālo fiasko... Skuju! Nedzirdēs viņa no manis ne pīkstiena.