Es zinu,kā tas ir,kadviņa pazūd un es arī zinu, kā tas ir viņu paturēt, nobeigt un atkal atdzīvināt... un atkal censties nobeigt Manā prātā tas izskatās tā - mums katram ir savs ideāls un, manuprāt, ikviens zina,ka ideāls nepastāv, tādēļ ir tāds basic set, ko uzstādam otram. kad satiekam kādu cilvēku un sākam veidotar to atiecības gluži kā pāvi grozām savas astes mājas priekšā, lai neredz,kas aiz tās un tikai to, cik skaista! Un mēs redzam un iemīlamies un priecājamies, ka ir tik labi, jo ir tak atradies ideāls (vai ak, cik labi,ka viņam ir kas vairak par basic set). Bet cik ilgi tu esi spējīgs/a bužināt savas spalvas? Kādā brīdī spalvas sāk nolaisties, vai redzi, cik tās ir noputējušas. Pamazām atklājas viss tas, kas neietilpst vai nepiedienas ideālam - netīri trauki pie gultas, kašķi pirms miega, netīru zeķu kaudzes, draugi, vecāki un vēl sazin kas un tu pamazām aizmirsti kādēļ viņš/a bija tas, kas sagādāja to, ak dievs cik labi. Aizmirsti ne tikai tādēļ,ka iepazīsti visu, bet arī tādēļ,ka otrs ir pārliecināts, ka viss ir padarīts un nolien čaulā, mierīgi domājot, ka dzīve ir skaista un neko taču nevajag, tu redzi,ka viņš tā dara un pats kopē, jo ka ta vienam bužināt tās spalvas?

Bet nu lūk, ir jācenšas un jācenšas abiem, ja kāds domā, ka pietiek, ka viens to dara, tad tas cilvēks smagi sev mālē acis un beigās tikai cietīs un ir jāpieņem, ka neviens nav ideāls un katram ir savi mīnusi - lieli, mazi. Mana doma par to visu.

paldies posta ierosinātājai perfektai
</span>

Stulbais sieviešu prāts, tieši pirms gada es šajā dienā lidoju neprātīgā eiforijā ar taureņiem un tagad es to atceros. Nesaprotu, kādēļ man vajag tik ilgu laiku, lai to visu uztvertu mierīgāk, tikai kā daļu manas dzīves un neko vairāk? Es pat esmu aizlaidusies no Latvijas uz kādu laiciņu, lai pabūtu viena vai kas zin atrastu kādu sirds priekam. Man pat laikam nevajag plāksteri, gribu normālas attiecības.
Par to atrašanu. Pie sevis prātoju, kas mums liek izvēlēties mīļotā cilvēka rasi. Ļoti spilgti ir palicis atmiņā vienas kundzītes pētījums, par ko noteikti te jau esmu rakstījusi, ka mēs katrs meklējam sev diezgan līdzīgu cilvēku pēc izskata. Līdzīgas proporcijas, līdzīgi deguni un tml. Nezinu cik nu tas ir patiesi, bet bieži esmu ievērojusi, ka otrā puse ir diezgan līdzīga mums.
bet tas pilnīgi nemaz neattiecas uz tiem, kas piemēram krituši uz aziātiem. Man ir vairākas draudzenes, kas kūst un gatavas krist ap kaklu katram āzijas valstu pārstāvim, lai gan jāprecizē, viņas ir starā par ķīniešiem, japāņiem, korejiešiem... kas ir tas,kas viņas pievelk, bet mani teiksim atgrūž? Vai nevajadzētu būt tā, ka ir vienalga par rasi? Vai tas iekšēji dažiem no mums strādā kā rases pašsaglabāšanās instinkts - esmu labi ja 3 āzijas izcelsmes vīriešus atzinusi par gana pievilcīgiem, lai man būtu kāda interese...

Dīvaina mūsu zemeslode ar tik daudz dažādu parādību

Tā nedaudz jocīgi. Es vakar pieliku punktu savām attiecībām. Gaidīju mieru un atvieglojumu, bet nekā. Ir tukšums un skumjas, ka nenotiek, kā vēlos, ka viņš nav princis baltā zirgā, bet tikai apjucis zēns (lai gan vīrietis pēc gadiem). Šis posms manā dzīvē ir noslēdzies, sāksim jaunu.

es te kādreiz iemetu šo un to par sievietēm. Pati arī tāda esmu, domāju, diez pie kuras kompānijas es piederu no visa tā bara. Viņi saka, ka esmu no jaukajām, ko es nenoliedzu, bet dažkārt nožēloju, jo jaukās nedusmojas, nerīko scēnas un vissliktākais, nevar aizmirst ar vienu rokas vēzienu. Es būtu gatava atdot daudz ko, lai tikai spētu vieglāk tikt galā ar savām jūtām, vieglāk spert soli prom.

nu ta beidzot es atcerējos par ko es gribēju papratuļot, tikai tā īsi, ir tak brīvdiena!

Vai kāds vīrietis kādreiz aizdomājas kādēļ pēc ļoti īsu attiecību (arī tādu, kuras retais nosauks par attiecībām) beigām dažas dāmas sataisa tādu skandālu it kā būtu pārtraukts skaistais vidussolas love story pēc 10 gadiem? Man pašai tā bija mistika, bet es esmu daļēji atkodusi kas un kā. Ir tāds sieviešu tips, kuras deg dēļ vīrieša un darīs pilnīgi visu, lai viņu dabūtu vai lai vēl vairāk iepatiktos. Piemēram, ja vīrietis ir komiksu fans, jaunkundz parakāsies mammas krājumos un atradīs veco Dinaldu Daku :p, nomainīs izklaides vietas, tādas, kas patīk viņam, izmainīs savus paradumus un tā tālāk un tā joprojām. Īstenībā šerpi, tikai vai tās meitenes iedomājās, ka viņas patīk kādam tādas,kādas viņas ir? Ja vispār ir, ja tā nav puzle no visām viņas simpātijām...

nu lūk, meitene īsā laikā ieliek it kā daudz pūļu un bieži vien veltīgi, nu kā lai nemet spalvaspa gaisu!?!

Cik dīvaini tas būtu apmeklēt visas iknedēļas ballītes ex bārā?

šobrīd vēlētos kaut spētu parunāties par tēmu attiecības ar savu mammu, viņai vienmēr ir labs padoms. Tik diemžēl viņa ir visīstākā vīriešu nīdēja un padomu kādu es vēlētos dzirdēt man nesaņemt! Viņa būtu gatava jaunēkli sacirst gabalos un izsvaidīt pa visām pasaules jūrām!

jauki saņem vēstuli no sveša vīrieša
" I can't but help seeing the radiating beauty in your pic u posted on the site...
in fact I'll wish that u always smile this way and it would be such an exhilarating
experience to get to chat with you....I'm quite an honest and plain folk.i don't interact
based on backgrounds or community and would love to have you for a friend.
Do get back to soon i would candidly love to have you for a friend.
...Love..
........Dan."

Nedomāju atbildēt un mani jau nu noteikti tas neineresē, bet patīkami dzirdēt ko jauku, kurai sievietei gan nepatīk komplmenti, jo īpaši tādā dienā kā šī...

un atkal jau aizdomājos. aizdomājos par piedošanu un līšanu uz vēdera. cik daudz attiecību nav izjukušas bezjēdzīgi, jēdzīgi un nejēdzīgi? un ja nu sākt no sākuma ir labāk nekā aizmirst un iet tālāk... kas liek tā domāt? skatījos uz sevi, esmu tikusi savā dzīvē pie nejēdzīgi beigtām attiecībām, bet mistiskā veidā esmu piedevusi, esam sākuši no jauna un atkal izbeiguši to visu. es teiktu jēdzīgi. man mana otrā iespēja bija,lai es saprastu, ka tā vajag, ka neesam viens otram radīti. gribējās man to punkta sajūtu. vakar aizdomājos par vēl kādu otro iespēju, bet meklējot iemeslu atdūros pret jūtām un kad ir jūtas, tad ir sajūta kā līst uz vēdera otra priekšā un teikt ņem mani atpakaļ, tas jau nekas, ka otram arī varbūt sirds sitas straujāk, sajūta vienalga ir tāda un, ak, lepnums ir ķieģelis ceļā vai labākajā gadījumā guļošais policists. Mēs nelienam uz vēdera pat ja to ļoti vēlamies. ķīnieši teiktu "negribas seju zaudēt". un es ne jau tikai par sevi...

es šodien esmu apakšveļas pirkšanas maniaks! Skaista veļa, kuru ir iekāriens novilkt...

Nesen runāju ar draudzeni un lūk ko viņa man paziņoja - man šķiet mēs nākotnē nebūsim draudzenes.

No sākuma domāju, kur manī ir vaina, vai tiešām esmu slikts cilvēks un ar mani nevajadzētu draudzēties. Bet sarunas gaitā atklājās,ka mēs esam ārkārtīgi dažādas. Viņai patīk konfliktēt, pabļaustīties un visu pateikt uzreiz. Es tāda neesmu, esmu no klusētājām un, ja man ir kas sakāms cenšos atrast labāko variantu, lai izdarītu un sekas būtu pēc iespējas mazākas. Dažkārt tādēļ ir grūti, bet ko es sev padarīšu? Esmu mācījusies tāda būt, jo redzu,kas notiek, ja ir škandāli un bļaušanas...

Parasti jau saka, ka mēs mīlam draugus kādi viņi ir un es tiešām to daru, bet ir dradzības, kas nomirst dabīgā nāvē.

šodien iedomājos par nelaimīgi laimīgiem cilvēkiem. ienāca prātā un viss. sāku domāt, kas viņi ir... priekš manis tie, kam nav ar ko dalīties savā laimē vai tādi,kas ir laimīgi arī savā nelaimē, jo tāda tak ir tā dzīve viņiem

Es smaržoju pēc kokosa un vaniļas ziediem. Valdzinošs aromāts. Pirmo reizi izvēlos,ko saldu sev. Bet šķiet tik ļoti piemērots un tik ļoti mans, ka nespēju neievilkt dziļi elpu.

Dzīve iet uz priekšu viss mainās, laikam arī es.

Spēlējos ar svešām sirdīm...

Es biju domājusi, ka esmu pāri šim posmam, kad mulstu no vīriešiem, bet redz, ka nē. Ir kāds jaunēklis ar brūnām acīm. Lai an viņš nēsā brilles, kas parasti ir kā aizsargi/žogs starp cilvēkiem, es jūtu viņa skatienu izurbjamies cauri manām acīm un iežurnālējamies manās smadzenēs. Un tādos brīžos es spēju tikai stulbi smaidīt un klusēt.

Man gan ir teorija par to, ka es vienkārši esmu savaldzināma ar brūnām acīm, kas šķiet ir retums... Manai vidusskolas mīlestībai arī bija skaistas brūnas acis un viņa skatiens mani vienmēr padarīja mēmu un paralizētu. Ak, atmiņas.

Es slikti guļu un mani krata drebuļi. Es neesmu slima, nekas cits par to neliecina. Sajūta nav no patīkamākajām.

Vai ir kādas sievietes krūtis, kuras vīriešiem nepatīk?

Vakar satiku savu vasaras mīlu. Kopā aizdevāmies uz LNO pasākumu Japānas gaumē (patika). Pasākuma vidū viņš pieliecās pie manas auss un paziņoja: "Es esmu gatavs precēt Ilzi." Kādām sajūtām bija mani jāpārņem? Pati par sevi brīnījos. Atzīšos, esmu no sieviešu grupas "suns uz siena kaudzes", bet mani pārņēma patiess prieks. Tas laikam nozīmē,ka vasaras dvēseles radinieks ir kļuvis par labu draugu, uz kura kāzam ieradīšos ar lielāko prieku.

Kā tas nākas, ka ir vīrieši, no kuriem dzirdot šo frāzi, es būtu gatava mesties ar pieri sienā un tādi, kurus apskauju un līgavu sabučoju?

Pastaigājoties pa Rīgas centru pamanīju vīrieti, kurš ēda piparkūku. Man palika viņa žēl. Kādēļ? Man likās, ka viņš nozog sev Ziemassvētkus. Piparkūkas piederas tikai tiem un ēdot piparu cepumus vasarā, mēs nozogam sev to īpašo sajūtu. Es aizdomājos, ka mē sto īstenībā daram visu laiku, nozogam sev īpašos momentus, padarot visu sev tik pieejamu, sākot kaut vai ar piparkūkām un jāņu sieru viscaurgadu un beidzot ar iespēju sazināties ar cilvēku jebkurā laikā, nosūtot sms vai piezvanot. Kas padara svētkus, tikšanās reizes tik īpašas tagad,kad visu var dabūt, kad vien iegribas?

Sākam laist iekšā personiskākus ierakstus. Mana dzīve. Khm. Šodien ar savu bijušo draugu sarunājām uz kino kopā aiziet, abiem gribas filmu, bet kompānijas tā īsti nav. Interesanti tā. No sākumā tā attālāk, līdz pierodi, ka viņš tev ir blakus, kad pieņem, ka viņš vairs nav tavs, ka viņš šovakar nebrauks ar tevi mājās, bet aizbrauks kopā ar citu, tad jau var sākt neuztraukties. Lai cik dīvaini nebūtu, es uztraucos, pēc ilga laika satikties ar vīrieti pret ko ir tik siltas jūtas bijušas un censties nedomāt par tām un uztvert kā parastu cilvēku. Cik daudz vajag pieslēgt apziņu, lai netīšos pieskārienus tulkotu kā netīšus pieskārienus nevis ko vairāk, kā tas bijis agrāk... Šķiet Alphabeat ir dziesma, kur ir teikts par svešiniekiem, viens pieskāriens un jūs vairs tādi neesat. Arī mēs veidojam jaunu ķermeņu valodas vārdnīcu no jauna mācoties viens otram pieskarties.