|
[Jun. 11th, 2018|01:34 pm] |
Varbūt tas ir dēļ tā, ka esmu unģiks (tā pareizi?), bet atceros Martiņa un Kristīnes stāstu par pirmo Praidu, un ja būtu cepure, tā uzreiz būtu nost viņu priekšā. Tad bija jābūt ļoti drošsirdīgajam, lai iet un ciest visu sabiedrības sūdu un naidu (naidīgu sūdu).
A bet tagad, es īsti neredzu jēgu Praidam (nū nenoņemtu savu cepuri): man liekas, ka nav daudz vairāk nekā ekshibicionisms (maigā izpausmē) un 'virtue signalling' (FB pilns piemēram).
Varbut manā sirdī vairs nav milestības? Varbūt neesmu kaut ko sapratis? Bez šaubām esmu bieži vecs un nīgrs. |
|
|
Comments: |
beidz, kādiem tur drosmīgiem, mēs vienkārši bijām žurnālisti, kuriem neiedeva bedžus kaut arī, iespējams, tāpat būtu aizgājuši tomēr tas, ko mēs piedzīvojām, man daudz labāk palīdzēja saprast jēdzienu, par kuru rakstīja rakstīja džons faulzs savas slavenās grāmatas priekšvārdā - "eschatological hell"
tagad, nu, jaunatne droši vien ir krutāka un aktīvāka par mums, viņiem ir savi pointi
Tagad jaunatne domā, ka zīdaiņiem pirms iemācīties staigāt vajag sākt nodarboties ar politiku.
Jūs bijaāt žurnalisti? Nezināju: vienmēr biju domājis, ka esat/bijat kaislīgi praidisiti. Kaut arī neesmu nekādu kaislīgi praidisits, es vienmēr lepojos par jums - nu protams joprojam lepojos jebkurā gadījumā :)
Man liekas, ka tas gan bija eschatological, gan scatological hell. | |