|
[Jan. 8th, 2017|11:41 pm] |
Tās sejas, kad mulķīgi cenšos taisīt acu kontaktu, tās sejas skatās uz mani it kā tas visiem ir zināms fakts, ka esmu nogalinājis viņu kaķi. Nīgri, noraidoši skatieni (pat skaistā meža). Tas pāries, es zinu. Pēc trim, četrām dienām es pats brīnīšos, ka biju domājis ir bijis vērts to pamanīt, un norakstīšu to uz faktu, ka biju bijis svaigs no Norfolkas. Drīz, es zinu, būšu gājis tik tālu, ka sākšu brīnīties par tiem idiotiem, kuri cenšas uz mani pasmaidīt. Es zinu, jo nesen tā arī notika. Biju aizgājis pastaigāties ar savu jaunāko meitu un daži, kuri arī bija uz ielas vai spēļu laukumā, mēģināja pasmaidīt vai kaut ko jauki pateikt - es to redzēju viņu acīs. Es, protams, uz viņiem nereāģēju - kas taču viņi tādi ir? Kad atgriezos mājas, taisījos stāstīt sievai par tiem dīvainīšiem. Bet atcerējos, kas tā bija par dienu - 25. decembris - viņi taču bija gribējuši kaut mazliet - gribēja kaut ko. |
|
|
Comments: |
From: | yannel |
Date: | January 9th, 2017 - 12:31 am |
---|
| | | (Link) |
|
Cigareti.
viņi nebutu bijuši cik kautrīgi
Dažādos spēka sportos māca lūrēt caur pieri. Zinu, par jūsu angļu futbolu. Domāju, izskatījies bīstams, un Tevi ieraugot, ļaudis centās svilpot "klusa nakts, svēta nakts", kas aukstumā ir pagrūti, tamdēļ tādas dīvainas grimases.
iespējams... viss ir iespējams - kaut arī man bija krāsaina cepure un... un gaiša jaka!
| |