|
|
|
October 28th, 2026
neraate
 | 08:12 pm
šodien arī brauca kā lohi, drusku izbesījos un vakarā vistu cepot uzliku Mariju Kallasu, tad Garančas Karmenas fragmentus un tagad gribu uz operu vai vismaz kinooperu
un vispār es šodien malacīte - ļoti daudz sakārtoju (ko, protams, nemana) un pusdienās ēdu ķīnkāposta un paprikas salātus un ozcepu asinsdesu un izņēmu no šūšanas ateljē salabostos svārciņus un piekususi pēc suņa un visu nemaz nepabeidzu
|
nelabrit
 | 01:31 pm
Okey, nu, man ir skaidrs, ka pasaule man sūta pašlaik zīmes ļoti dramatiskā veidā un es to vairs nedrīkstu ignorēt. Bail, kas vēl varētu notikt, ja kaut ko nesākšu darīt. Tikai īsti nesaprotu, kas tieši ir ieplānots. Kas man ir jādara un kā šis viss ir jāsaprot? Jūtu, ka priekšā ir grūtums. Ko vēl varētu nozīmēt tik īsā laikā saskarties ar divām tik absurdām situācijām? Peli un elektrošoku? Kurš uzlika toma un džerija kaseti? Šādi nav bijis tik ļoooti ilgi.
Gribēju arī piefiksēt, ka notikušas daudz labu lietu. Un tik labi, ka visām šīm grūtībām līdzās ir arī draugi. Es nezinu, ko iesāktu, ja būtu patiešām viena. Jāatzīst, ka pēc šīs pieredzes arī jūtos pārsteidzoši mierīgi, teiktu pat mierīgāk, nekā iepriekš. Ķermenis gan vēl būs jāpasaudzē. Bāc, tas bija tik stulbi. Šodien iešu uz veikalu iztērēt tos 20€, ko atradu uz zemes parkā, jo man kopš tās banknotes pacelšanas īsti neiet un es ticu enerģijām. Es vispār ticu daudz lietām. It īpaši es ticu labajam.
Šodienas plānā ir dienu pavadīt mierīgi. Orģinālais plāns bija kopā ar I doties mini pārgājienā pa juglu, bet jūtu, ka tomēr labāk priekš sevis būtu izvēlēties sēdošas aktivitātes. Ķermenim principā tāda lomku sajūta, tikai bez svīšanas (nice), tāpat nedaudz atsit nervu sabrukumu, tikai bez debīlām domām. Tā kā nejūtos arī pašlaik īpaši unikāli.
|
nelabrit
| 01:02 am
long story short: pirms teātra pieskāros atvērtai rozetei un dabūju elektrotriecienu cauri visam ķermenim. Sākumā tā bija tikai kņudēšana, bet vakaram ejot sāka palikt tikai sliktāk. Sapratu, ka drošāk būs tomēr aiziet uz stradiņiem. Jutu strauju sirdsdarbību, neregulāra palika arī elpošana, sāka pat tā kā tirpt seja. Krč, sabijos un gāju uz slimnīcu. Tieši viņu mājaslapā bija rakstīts, ka vispār šādās situācijās ir jāzvana ātrajiem, bet tik slikti arī nebija un tomēr man arī nav tālu jāiet. Tur nosēdēju kādu stundu rindā. Norm. Iegāju kabinetā un ārsta palīdze uzreiz man sāka teikt, ka šis aizņems visu nakti un vai man tiešām tas ir nepieciešams? (?) Viņa pat nepajautāja, kā es to dabūju gatavu. Tā jau jutos slikti… Saku, ka nezinu vai man tas ir nepieciešams, bet internetā ir rakstīts, ka elektrotraumas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas pazīmes var sākties 24h laikā pēc tam, kuras man tajā brīdī bija praktiski visas(!!) Teicu, ka gribētu, lai viņa man pasaka vai man tas ir nepieciešams, bet viņa man teica, ka tikai es zinot, kas man ir nepieciešams. Neatceros vairs visas detaļas, jo viņa divas vai trīs reizes vēl uzsvēra, ka “esmu TAČU VISU izlasījusi internetā” un ka “esmu ĻOTI gudra arī pati”(ko tas vispār nozīmē?). Kaut ko mēģināju taisnoties, ka man ar šādu lietu nav bijusi saskare iepriekš un tāpēc es meklēju informāciju, bet man no tā visa pasākuma ar viņu sākās īsta panikas lēkme, tāpēc piecēlos, pateicu “jums noteikti taisnība, es patiešām esmu ļoti uztraukta, es jūtu, ka labāk es iešu” un aizgāju projām. Apģērbu āra drēbes tikai jau ārpus slimnīcas. Tad es gāju pa āgenskalnu kā kaut kāds saštirījies nariks (tīri gaitas ziņā, atceros, ka atsitos pret mājas stūriem), ļoti trūka arī gaiss, līdz man gar gājām noskrēja milzīga, gigantiska, rīgas centra izmēra žurka, salecos, nokāpu no ietves un, protams, mani bik aizķēra vienīgā garām braucošā mašīna, bet no viņas taures skaņas atčokņījos, tā kā beigās tādā ziņā viss labi. Tagad rakstu šo tekstu un redzu, ka nav tomēr kaut kas labi, jo es redzu pleķus kādus redz, kad acis aiztaisa ciet, bet par laimi ne visu laiku. Ķermenis jūtas, kā sadzēries, bet prāts tāds it kā nebūtu gulējusi 24h. Neesmu pat tagad vairs droša vai man nepieciešama vairāk parasta vai psihoneiroloģiskā slimnīca. Nedomāju, ka mana sirds šonakt apstāsies, bet, ja nu tomēr, tad visa vaina uz ārsta palīdzi no 1.kabineta. Paldies autovadītājam, kas mani gandrīz nobrauca, jo reāli tik ātri tikt ārā no tāda prāta stāvokļa bija ļoti respektabli. Varbūt nopirkšu sev kaut kad arī tauri, ko turēt mājās šādiem neparedzētiem apstākļiem.
|
October 27th, 2026
eos
 | 08:36 pm - Psihiatrija 11/ Bērnu psihiatrija
Turpinu rakstu sēriju/ieskatu saistībā ar savu topošo grāmatu par psihiatriju Latvijā.
Šodien izpētīju, ka par bērnu psihiatrijas pacientiem, caurmērā, zinātniskajā literatūrā
min bērnus no 9 gadu vecuma. No tā vecuma bērns pats spēj raksturot savas izjūtas pietiekami
niansēti, lai viņa vēstīto varētu uzskatīt par "drošu ziņu", un tas būtu rakstāms pacienta lietā.
Personības traucējumu diagnostika attiecas arī uz bērniem no 9 - 18 gadu vecumam, taču
pētījumi rāda, ka pubertātes vecums ir laiks, kad jaunais cilvēks izmēģina
dažādus pielāgošanās mehānismus ("coping") realitātei.
Šajā laikā - 9 līdz 14 gadi, formāli skatoties, visvairāk cilvēku
atbilst kādam no personības traucējumu kritēriju aprakstiem.
Taču lielākā daļa cilvēku līdz 28 gadu vecumam atrod
efektīvākus afekta regulēšanas mehānismus un, ja tā var teikt, no
sava ne-efektīvā rakstura izaug.
No otras puses, tas nozīmē, ka, ja pēc 28 gadu vecuma aizvien ir kāds
personības traucējums, tad iespēja no tā izaugt ir relatīvi minimāla.
Dažādi psihoterapijas veidi palīdz dažādiem personības traucējumiem.
Tomēr, lai pacients kvalificētos terapijai, ir jābūt spējai verbalizēt
savas sajūtas un emocijas, tāpēc pacienti ar aleksitīmiju rada grūtības terapijai,
taču tas ir atkarīgs no terapeita, vai viņš/viņa prot iegūt informāciju
no šādiem pacientiem "aplinkus veidos". Īsāk sakot, tikai terapeita
kvalifikācija nosaka to, cik viņš/viņa spēj palīdzēt un kam.
Līdzīgi ir ar bērnu psihoterapiju. Terapeitam ir jāspēj izveidot
droša vide, drošas attiecības, cieņpilna komunikācija ("rapport"), lai veidotos
terapijas videi atbilstošs kontakts.
Ļoti daudz iespēju pēdējās divās desmitgadēs dod tehnoloģijas. Ar analīžu
rezultātiem var veikt korelācijas starp dažādu hormonu, kā serotonīns, dopamīns, dzimumhormoni, kortizols u.c. saistību
ar personības traucējumiem un traumatiskiem gadījumiem, kad pacients afekta stāvoklī dara vai mēģina izdarīt
destruktīvas darbības.
Tehnoloģijas nodrošina arī smadzeņu attēlu izpēti un citu instrumentāriju, kas dod papildus informāciju pacienta iztaujāšanai,
kas bērnu gadījumos var būt īpaši noderīgi.
Daudz ieguldījuma pēdējās desmitgadēs dod arī starpdisciplināri, medicīnas ietvaros, pētījumi.
Zīdaiņu pētīšana dod informāciju par iespējamo bērna raksturu, dod iespēju pievērst uzmanību
bērna potenciālajiem izaicinājumiem jau daudz agrāk, pirms bērns nonāk bērnudārzā.
Terapijas laikā bērnam jārada droša vide, kurā bērns atrodas emocionālā stāvoklī,
ko zīdaiņu pētnieki sauc par "pasaules izpētes stāvokli", kurā bērna fiziskās
un emocionālās vajadzības ir apmierinātas, un bērnam ir resurss un drošība
izpētei.
Tādejādi stāvokļi, kas tiek novēroti pie zīdaiņiem, tiek pārnesti uz pusaudžiem, un
nelabvēlīga vide mājās vai skolā tiek skaidrota kā viens no galvenajiem iemesliem grūtībām
mācīties. Lai arī izklausās pašsaprotami, paralēles ir daudz dziļākas un niansētākas zinātniskajā literatūrā.
Bērnu psihoterapijai var būt strauji un labi panākumi, ja atrod atbilstošu pieeju un speciālistu.
Mēdz pietikt tikai ar 16 terapijas reizēm (vienreiz nedēļā), lai bērnam izstāstītu, kāpēc viņš
vai viņa reaģē tā, kā reaģē, un tas ir ok, taču to var mainīt.
Ja bērns spēj jau 9 - 18 gadu vecumā nospraust sev terapijas mērķus un palikt tiem
stingri uzticīgs, tad terapijai ir liels pamats nest augļus.
Bērnu gadījumā bieži informācijas sniedzēji ir arī vecāki, klases audzinātāji un skolotāji, un/vai
interešu pulciņu vadītāji.
Kopaina veidojas, ja visi iesaistītie dara savu darbu atbildīgi
un ievēro anti-bulinga vadlīnijas savā ikdienā. Ja pamana bērnus, kuri neiekļaujas grupā vai
izrāda neapmierinātību ar grupas/telpas/klases vidi.
Tieši atbildīgs aprūpētājs ("caregiver") - pieaugušais visās bērna ikdienas vidēs ir stūrakmens
veselīgai personībai bērnā.
...
***
Šajā nodaļā laikam man kā skolotājam ir visvairāk ko teikt, tikai līdz šim es nebiju
šo visu pētījis no psihiatrijas skatpunkta.
|
neraate
| 06:29 pm
šorīt redzēju, kā pa ceļam uz skolu trīs vidusskolēni stiepa.. lielu stūra vannu :D un ar sajūsmas saucieniem piesaistīja ceturto nesēju
|
nelabrit
| 01:04 pm
Jūtu, ka palēnām ieslīgstu nelielā rutīnā, bet pārmaiņas pēc tādā, kuru man nebūtu iebildumu vēl kādu laiku saglabāt, ja vien nevajadzētu atrast darbu. Vispār vakardien man zvanīja no vienas vietas, lai uzaicinātu uz nākamo atlases kārtu (no kopā četrām kārtām!!), bet man tā saruna likās tik savāda un neesmu arī droša vai man gribas strādāt darba vietā, kas par savu pieeju izvēlas veikt telefona ātrās intervijas. Nav jau gluži tā, ka es staigātu apkārt un visu laiku prātā pārcilātu domas par to, kas mani motivēja pieteikties konkrēti uz x, y, z. Vēl saprastu, ja tie piedāvātie atalgojumi būtu tikpat motivējoši... Zinu, ka man vairs nav atlicis pārāk daudz laika bezdarbniekos, bet intuitīvi jūtu, ka šāds nebūs mans iznākums.
Vēl vakar neplānoti satiku sen nesatikto I. Kopā aizgājām uz pili un kādas 2h nosēdējām terasē. Ēdām pāri palikušo kūku no teātra. It kā bija auksti, bet it kā nē. Jebkurā gadījumā pabūt svaigā gaisā ir ļoti veselīgi arī vēlā rudenī. Pēc tam vēl izgāju kārtīgā pastaigā ar suni.
Šodienas plānā ir mēģināt savākties vienotā veselumā un vakarā aiziet uz haltūru teātrī.
|
|
|