Bridžita

cik gan sen šeit neesmu rakstījusi. gribas, šodien gribas.
vējš ir traks. vakar biju Jelgavā, ja būtu ļāvusies, šķiet, ka tas būtu atpūtis mājās. esmu jau smaga, bet tie spēka samēri bija greizi.
bet man ļoti patika Jelgavā. tas ir tik dīvaini, Jelgava ir vēl pāris minūtes tuvāka, bet pārsvarā visi brauc uz to sasodīto Rīgu. pat dzīvojot šeit, 23 minūšu attālumā, esmu bijusi tikai, jā, gandrīz tikai vienu reizi Jelgavā tā pa īstam. muļķīgi, ja ņem vērā, cik tur ir skaisti, jauki un labi.
otra lieta, kas man grozās galvā, neļaujot man mierīgi bauīt dzīvi, ķa man daudzi ir ieteikuši, ir karnevāls vispakārt. saka jau, ka dzīve ir teātris bez mēģinājumiem, bet vai dažreiz nevajadzētu apstāties un beigt šo bezjēdzīgo izrādi? man šķiet, ka cilvēkiem nemaz nevajadzētu braukt uz karnevāliem Rio, Venēcijā vai vēl kur citur. var taču iziet vienkārši uz ielas un paskatīties, pašam vēl piedaloties. jo ir tiešām tik maz cilvēku, kas netēlo, kas neuzliek sev masku, izejot uz ielas + ir vēl tādi, kas maina šīs maskas atkarībā no cilvēkiem, ar kuriem kontaktē. tas man sāp. pati jau, protams, neesmu labāka. aizveru mājas durvis un uzlieku smaidīgo masku. un nezinu, vai, atnākot mājās, mīļajās mājās, šo masku varu noņemt. būt es pati varu tikai ar dažiem cilvēkiem. un visvairāk man šajā karnevālā riebjas smaidīgās un laipnās sejas man pretī, kas aiz stūra pārvēršas par dusmu un patiesības kamoliem, kas neko nesaka acīs. lai gan patiesībā jau es arī neesmu tā, kas var vienmēr teikt acīs to, ko jūt un kas sāp.
citējot viena lieliska režisora (mūsu pašu vienaudža Toma Taukuļa) teikto "kā gribētos dzīvot pasaulē, kur apbižot nav ļauts un apbižoties nav iespējams". Lieliska filma, Tom, apsveicu ar uzvaru!

brīvlaika sajūtās. notiek dīvainas lietas, es pat pildu mājasdarbus līdz vēlai naktij. nākamā nedēļa būs lieliska, vismaz manī tagad ir tāda neatbrīvotā brīvības sajūta - prom no visa, prom no visa, prom no visa.

bailīte jau, protams, ir, bet tas būs lieliski.

kā, pie velna, var runāt par cīņu pret datoratkarību, ja VISS tagad ir tik ļoti datorizēts? pat skolā mūs piesien datoriem.

pat nedzīvojot tajā laikmetā, es sāku ilgoties pēc pasta baložiem, vēstulēm, sirsnīgām, nevis kodolīgām attiecībām, kur katrs cenšas dabūt savu labumu, pēc smaidiem, nevis :), pēc valodas un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi - pēc cilvēka.

bez vēlmes pamosties no rīta.

iekšāaaa mājo panika, saprotot, cik daudz ir jāizdara. nekas jau nav obligāti, mācīties vidusskolā, aktīvi darboties un tā, bet - kāaapēeeec?

pašai sāk kaitināt mans ārējais pozitīvisms, no kurienes tas ir radies, ja īstenībā es iekšā nejūtos nemaz tik fakin priecīga un lēkājoša?

prieciņa sajūta

kafejnīca "Amēlija" ir kaut kas fantastisks. aiz loga viegli, lēnītēm un mierīgi krīt sniegpārslas. sirdī stipri iesakņojusies Regīnas Ezeras grāmata "..pār sadegušiem laukiem skrien mans sapnis..", nepieciešamas tādas grāmatas, kas liek iegrimt tik dziļi sevī, atklāties, izraudāt, izrakņāt visas savas slēptākās emocijas. ārēji - jā, apņemos kļūt mierīgāka, bet iekšā manī turpina ārdīties prieka un skumju viesuļvētras.

beidzot esmu atvērusi acis. viss, rozā brilles nost. turpmāk - vienkārša meitene, nevis emociju kamols.
protams - kāpēc bojāt dzīvi tiem, kas to mīl vairāk?
man nav žēl, ja Tevi mīl.

no šādiem sapņiem negribas pamosties.

tikai ne atkal. kurš ir teicis, ka nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē?

šodien atkal smējos par sevi. tizlumam ir arī gaišā puse - dažreiz vismaz ir jautri pašai ar sevi, ja nedomā, cik slikti tas īstenībā ietekmē.

Daugavā īstenībā nemaz nav tik ļoti auksts ūdens, kā bija gaidāms.

pasākuma jūtīs. vairs nav vismaz panika, bet direktoram gan šodien gribējās uzbļaut.

aicinu jūs visus 2. novembrī uz Latvijas jauno režisoru īsfilmu programmu Olaines 1. vidusskolas konferenču zālē 18:00! Ieeja bez maksas, būs arī cepumi! :)

piekūstu no manas emocionalitātes un pieķeršanās cilvēkiem. atkal un atkal saprotu, ka jākļūst par tēraudu, bet nesanāk kaut kā. un vēl es gribu mājās boksa maisu.

 

dīvaini, bet esmu noilgojusies no šīs mazulītes. nē. ne jau pēc nikotīna, dūmiem vai vēl nezin kā, bet pēc tās lieliskās, omulīgās kopības sajūtas. pietrūkst!

 

šodien dzirdēju interesantu versiju, kuru papildināju pati - mums katram vajag savu ribiņu, kamēr mums tās nav, tikmēr vēderā mums vienmēr ir vieta, kur lidināties taureņiem, un vienmēr kaut kā pietrūkst.

 

aizvien vairāk saprotu, cik ļoti ir mainījies viss - cilvēki, attieksme, draugi. varbūt esmu mainījusies tikai es pati un vienkārši to neredzu?

un islandiešu valoda ir tik skemmtilegt [interesanta!].

baltā nakts.

perfekti. kā gan es visus iepriekšējos gadus to esmu laidusi garām?

uz jautājumu "kas Tev vislabāk patika?", es nevaru atbildēt - tas kultūras pasākums vai kāds cits. uz šo jautājumu es atbildu: sēdēšana pie pašas Daugavas pusnaktī, kāju šūpošana, naksnīgās gaismas un vilinoši tumšais ūdens. tā vien gribas pārbaudīt, cik silts ūdens, bet bail jau ir no nezināmā.

Rīga ir dievīga naktī. es tāaa gribētu dzīvot centrā,vismaz pāris reizes, un tad vakaros ietu un vienkārši sēdētu uz kāpnītēm pie likteņupes.

protams, biju arī visādos citādos pasākumos! bijām satori, fantastiska vieta, bet vairāk par visu man patika nevis paši jauno autoru darbu lasījumi, bet mūzika - elektriskā ģitāra, tas ierakstītājs, kurš pēc tam atskaņo ierakstīto skaņu. aaa, varētu sēdēt un klausīties ļoti ilgi. varbūt arī tāpēc, ka tas tik ļoti atgādina Viņu. ak, es muļķa romantiķe.

pēc tam bijām jauno režisoru kino. ehh, tik daudz cilvēku vienā kinozālē, nekad nebiju redzējusi. pati sēdēju uz trešās kāpnītes un ik pa laikam vajadzēja vēl ciešāk sastumties. prom tikt - ekstrēmi. iespaidīga filma par vīrieti, kuram katra diena ir kā iepriekšējā, tik mehāniski un datorizēti, rūpnieciski, sterili un briesmīgi. katru dienu viņš apzīmogo 3000 kastes, katru dienu viens un tas pats, viens un tas pats, viens un tas pats. līdz mazs kukainītis izmaina viņa dzīvi, un viņš saprot, ka ārpus viņa mehanizētās pasaulītes ir arī kāds cits. ir par ko padomāt. bija vēl pāris superīgas filmas, prieks, ka Latvijā tiek fillmēts kaut kas tik ideāls, taču par citām gan bija: "ak jel"

biju arī spīķeros, berga bazārā, otrajā elpā, kultūras koledžā, vēl un vēl, un vēl.

nakšņoju īstas literatūrzinātnieces dzīvoklī, skaisti, mājīgi un jauki.

prieks, ka piedzīvoju šo nakti, prieks, ka neaizbraucu nekur prom, prieks, ka Latvijā ir šādi pasākumi! tiem, kas to nepiedzīvoja, noteikti aizbrauciet nākamgad! ir tā vērts! :)

  

rīt jau skoliņa. un dejas, virpulis var sākties! nav jau tā, ka nepatīk. bet pietrūkst kaut kā vai drīzāk kāda.

 

interesanta nakts. miglaina, jautra, skumja, greizsirdīga, metāliska, runātīga. alkoholam ir labākais melu detektors man, nāk ārā viss īstais, par ko ikdienā nerunāju.

mājas mīļās mājas pēc nedēļas piesātinātas prombūtnes. miegs. ikdiena.

gribu satikt savējos! (:

prom uz 4 angļu valodas, komiteju un jaunu iespaidu pilnām dienām. pavisam tuvu Viņam.