cik gan sen šeit neesmu rakstījusi. gribas, šodien gribas.
vējš ir traks. vakar biju Jelgavā, ja būtu ļāvusies, šķiet, ka tas būtu atpūtis mājās. esmu jau smaga, bet tie spēka samēri bija greizi.
bet man ļoti patika Jelgavā. tas ir tik dīvaini, Jelgava ir vēl pāris minūtes tuvāka, bet pārsvarā visi brauc uz to sasodīto Rīgu. pat dzīvojot šeit, 23 minūšu attālumā, esmu bijusi tikai, jā, gandrīz tikai vienu reizi Jelgavā tā pa īstam. muļķīgi, ja ņem vērā, cik tur ir skaisti, jauki un labi.
otra lieta, kas man grozās galvā, neļaujot man mierīgi bauīt dzīvi, ķa man daudzi ir ieteikuši, ir karnevāls vispakārt. saka jau, ka dzīve ir teātris bez mēģinājumiem, bet vai dažreiz nevajadzētu apstāties un beigt šo bezjēdzīgo izrādi? man šķiet, ka cilvēkiem nemaz nevajadzētu braukt uz karnevāliem Rio, Venēcijā vai vēl kur citur. var taču iziet vienkārši uz ielas un paskatīties, pašam vēl piedaloties. jo ir tiešām tik maz cilvēku, kas netēlo, kas neuzliek sev masku, izejot uz ielas + ir vēl tādi, kas maina šīs maskas atkarībā no cilvēkiem, ar kuriem kontaktē. tas man sāp. pati jau, protams, neesmu labāka. aizveru mājas durvis un uzlieku smaidīgo masku. un nezinu, vai, atnākot mājās, mīļajās mājās, šo masku varu noņemt. būt es pati varu tikai ar dažiem cilvēkiem. un visvairāk man šajā karnevālā riebjas smaidīgās un laipnās sejas man pretī, kas aiz stūra pārvēršas par dusmu un patiesības kamoliem, kas neko nesaka acīs. lai gan patiesībā jau es arī neesmu tā, kas var vienmēr teikt acīs to, ko jūt un kas sāp.
citējot viena lieliska režisora (mūsu pašu vienaudža Toma Taukuļa) teikto "kā gribētos dzīvot pasaulē, kur apbižot nav ļauts un apbižoties nav iespējams". Lieliska filma, Tom, apsveicu ar uzvaru!
vējš ir traks. vakar biju Jelgavā, ja būtu ļāvusies, šķiet, ka tas būtu atpūtis mājās. esmu jau smaga, bet tie spēka samēri bija greizi.
bet man ļoti patika Jelgavā. tas ir tik dīvaini, Jelgava ir vēl pāris minūtes tuvāka, bet pārsvarā visi brauc uz to sasodīto Rīgu. pat dzīvojot šeit, 23 minūšu attālumā, esmu bijusi tikai, jā, gandrīz tikai vienu reizi Jelgavā tā pa īstam. muļķīgi, ja ņem vērā, cik tur ir skaisti, jauki un labi.
otra lieta, kas man grozās galvā, neļaujot man mierīgi bauīt dzīvi, ķa man daudzi ir ieteikuši, ir karnevāls vispakārt. saka jau, ka dzīve ir teātris bez mēģinājumiem, bet vai dažreiz nevajadzētu apstāties un beigt šo bezjēdzīgo izrādi? man šķiet, ka cilvēkiem nemaz nevajadzētu braukt uz karnevāliem Rio, Venēcijā vai vēl kur citur. var taču iziet vienkārši uz ielas un paskatīties, pašam vēl piedaloties. jo ir tiešām tik maz cilvēku, kas netēlo, kas neuzliek sev masku, izejot uz ielas + ir vēl tādi, kas maina šīs maskas atkarībā no cilvēkiem, ar kuriem kontaktē. tas man sāp. pati jau, protams, neesmu labāka. aizveru mājas durvis un uzlieku smaidīgo masku. un nezinu, vai, atnākot mājās, mīļajās mājās, šo masku varu noņemt. būt es pati varu tikai ar dažiem cilvēkiem. un visvairāk man šajā karnevālā riebjas smaidīgās un laipnās sejas man pretī, kas aiz stūra pārvēršas par dusmu un patiesības kamoliem, kas neko nesaka acīs. lai gan patiesībā jau es arī neesmu tā, kas var vienmēr teikt acīs to, ko jūt un kas sāp.
citējot viena lieliska režisora (mūsu pašu vienaudža Toma Taukuļa) teikto "kā gribētos dzīvot pasaulē, kur apbižot nav ļauts un apbižoties nav iespējams". Lieliska filma, Tom, apsveicu ar uzvaru!
Mūzika: |
zombie |