Božena Chodunska

Multitāskingā, pralēli strādājot un bīdot rebes, izvārīju skābu kāpostu zupu un izcepu vistu krāsnī.
Mans otrais vārds noteikti nav Lēni un Harmoniski.

Aizgāju uz veikalu neilgi pirms slēgšanas.
Atbalstot pašmāju ražotājus un noliktavas papildināšanai, nopirku kaut kādu jaunmodīgu cidoniju uzlējumu (it kā cidoniju mājās nebūtu, ha) un rīslingu.
Gaļas nodaļas pārdevēja man pajautāja, vai ārā ir auksti, es teicu, ka diezgan, un gribas likt cepuri. Pārdevēja sacīja, ka viņai jāiet staidzināt mazo sunīti, jāzina, vai viņam vajag vilkt ko mugurā. Mēs sasmaidījāmies caur maskām.
Es arī gribu sunīti.
Iznesu miskasti, paskatījos mēnesi. Ar Jaunkundzi kādu stundu smējāmies par niekiem, skatījāmies sunīšu video. Saskaitījām grāmatas, kuras Jaunkundze ir izlasījusi. (Baigi daudz nesanāca).
Izčatojos ar visiem whatsappā. Nu arī diena galā.
Pirms tam? Nu neko, nu vnk strādāju. No sēdēšanas sāp aste.

Viens pēc otra pazūd un pazūd (neilgi pēc parādīšanās) divi mākslas darbi. Teiksiet, sagadīšanās? Nedomāju vis!

https://www.bbc.com/news/world-europe-55142062 Vai nebij brīnišķīgs?

Un tad šis. Parādījās.

https://www.bbc.com/news/world-us-canada-55056570
Un pazuda.
https://www.bbc.com/news/world-us-canada-55119940

Es tikai iedomājos, varbūt kāds tās savācis mūsu Nesaprastās Mākslas Dārzam.

Nesaprastās mākslas dārzs ir lūk, kas.

http://klab.lv/users/bozena/488921.html

Jau vairākus gadus stāsts "Mēs novācām ābolus no koka, smuki salikām kastītē/s, nolikām verandā/pagrabā/garāžā (Rīgā, draugi, Rīgas garāžā!)..." beidzas ar vārdiem "..., kur tos apēda žurka/ūdensžurkas/pele/ pele ar ģimeni".
Šis gads nebija nu...izņēmums.

Ko mēs teicām, jūs gribēsiet zināt, ieraugot postījumu.
Man liekas, mēs teicām kaut ko ļoti, ļoti skarbu, kas sastāvēja no vairākiem vārdiem, dažādās mums zināmās valodās.
Es nerakstīšu, ko tieši mēs teicām, tagad jau nevar zināt, pa taisno Mātes Kompānijai kaut kur Ārzemēs kāds noziņos Audzinātāj, bet Božena teica "p....".

Veikals 00-24 mūsu dienās nav vajadzīgs, es nesen nospriedu. Kurš gan ies pēc piena un šprotēm pēc pl.22. Tur droši vien ganās tikai pusaizmidzis apsargs un nīgra kasiere. Tā ir tīra darbaļažu ekpluatācija visādu tur bochemistu un bokononistu interesēs.
Un kurš gan bija tas mazais bohēmists mīlulīc, kas šovakar pl. 22.30 skrēj pēc 2 citroniem un pakas sodas šokolādes kūkai?
Kūka šāda.
https://vegan.lv/receptes/sokolades-biesu-kuka/
Lai apsargs nedomātu, ka abi ingredienti man vajadzīgi, lai izgatavotu spridzekli (filmā Makgaivers tak šito rādīja vai vismaz ļoti līdzīgi), paķēru arī pepsikolu un tomātu sulu.

Piparkūku mīkla, piparkūku mīkla...
Bet man ir fosila piparkūku mīkla no pagājušā gada!
Domāju iet mājās un to izcept. Tīri principa pēc. Jo Sahārā bērniem nav pat pagājušā gada mīklas.
(Nu kaut kā šis gads nebija izdevies. Parasti tomēr līdz Lieldienām visa mīkla ir sacepta piparlūkās.)

Nopirku melnos rīsus (es saprotu, ka šajās izolācijas ne to vien nopirkšu un ne to vien izgatavošu). Un drusku izbārstīju.
Saslaucīju, bet laiku pa laikam kaut kur uzrodas kāds grauds. Kopumā izskatās, kā kad pele būtu piedirsusi.
Ā, un es jau nepateicu, ka es šos pavisam melnos rīsus arī izvārīju. Ūdens bija pavisam, pavisam melns. Tinti esat redzējuši?(Iešu guglēt, vai šos var ēst, varbūt bija jāmērcē 24/7 un jāmazgā ar ziepēm, bet kurš sapieris tad lasa instrukcijas.)
Nu lūk, un kad šos melnos, melnos rīsu atjauc ar pavisam baltajiem, arī kopumā izskatās, kā kad pele būtu to pašu.
Garša pat ļoti ok.
Vēl Jaunkundze šodien bija izgatavojusi čia pudiņu ar šokolādi. Ļoti garšīgi, bet uzminiet, kā tas izskatījās.
Pareizi, gluži kā kad kāds būtu piedirsis, šoreiz ne pele.
Pēc diviem šādiem produktiem vienā dienā jau varētu pietikt, lai mēs sāktu sevi uzskatīt par hipsteriem un audzēt bārdas.

Upd. Izlasīju, ka melnie rīsi esot dievu ēdiens, atjaukt tos ar baltajiem bija nepiedodama ķecerība. Es vairs tā nedarīšu.

Vakar vakarā nogāju gar Rajona Mego dārzeņu plauktiem.
Tad nu lūk, bija tajos plauktos vairākas jauki uzpūtušās Dimdiņu kimči kārbas. Gluži apaļas.
Negribētu iet gar Tiem Plauktiem, kad šīs kārbas nāks vaļā (ja nu es iekļūstu Degpunktā!). Kā saprotu, kimči ir sprādzienbīstams, un par šo Korejās klīst urbānās leģendas.
Vispār man garšo kimči. Varbūt pamēģināt šo spridzekli mājās?

Pamosties tumsā
Kafija
Pastrādāt
Pastrādāt
Tēja
Būtu ēdusi griķus
Bet kode Aleftīna
(Aleftīna ir cūka)
Griķos bij bijusi
Nācās ēst
Piparkūkas.

Un vēl, mīļo Dakter, man ir puspudele diezgan negaršīga vīna leftovera, rozā, ar kaunu jāatzīst.
Nez ko tādu ar to varētu darīt?
Mani bērnībā mācīja ar cienību izturēties pret pārtiku, jo citā zemeslodes pusē bērniem varbūt nav ko ēst (es nodomāju, cik stulbi, ka nevar tiem bērniem nosūtīt mannā putru un prjaņikus), tad nu es tagad neleju šo vīnu podā, jo varbūt kādā citā zemeslodes daļā kādiem pieaugušajiem nav ko dzert.

Es gribu būt tava kontaktpersona
Un karantīnā sēdēt
Es gribu, lai mūsu izolāciju
Nosaka valdība ārkārtas sēdē.

Katra cilvēka dzīvē mēdz būt varoņarbi, un visielielākie ir tie, par kuriem neviens, neviens, neviens neuzzina. Iedzersim par taviem mazajiem, klusajiem varoņdrbiem. Kas nu mums te ir pa rokai.

Es gan esmu nolēmusi neko daudz nerakstīt par vīriešiem, lai pēcāk manam advokātam nebūtu jārunā ar viņu advokātiem, tomēr Aleksandra stāstam nepieciešams neliels ievads.
Proti,
Manu Meitu Tētis (turpmāk tekstā - MMT, es daru tāpat kā Austrālijas aborigēni, nevar saukt cilvēku vārdos un titulos, lai ļaunie gari nenoklausās) ir skarbs vīrs, bet viņa sirdī ir maza pūkaina vietiņa - nespēja paiet garām nelaimē nokļuvušam augam.
Tā apmēram pirms diviem gadiem man tika atnesta bezgaumīgā zaļā puķupodā iebakstīta nīkulīga pīcka ar nepilnu vienu lapu. Nelaimīgais sukulents esot bijis nolikts uz izmešanu. (Es redzu gara acīm, kā mūsu mačo nodod pa kaucošajām bremzēm un lec laukā no auto, lai savāktu pie mišukiem noliktu kaktusu).
Man nācās vārguli pārstādīt kaktusu augsnē un visādi ucināt. Tā kā mājās jau tāpat ir pietiekami daudz augu ar īpašām vajadzībām, es diez ko nepriecājos par vēl vienu invalīdu, pie tam nācās atskaitīties par pīckas veselību. Pīcka sākumā neko negribēja augt, bet pēcāk nedaudz iejutās un izdzina nu jau divas lapas.
Kad lapu skaits sasniedza trīs, noskaidrojās, ka augs visticamāk ir šis
https://en.m.wikipedia.org/wiki/Euphorbia_leuconeura
Ja nemaldos, tā ir pat Madagaskaras endēmiskā suga.
Ciemos atnāca Līze, kura kā Ieva paradīzes dārzā dod vārdus augiem, dzīvniekiem un mājsaimniecības priekšmetiem, un nosauca Madagaskaras eiforbiju par Aleksandru.
Pašlaik Aleksandram ir 15-17 lapas un viņš ir ņēmies vairākkārt ziedēt maziem, neciliem ziediņiem un vairoties. Aleksandra bērnus arī sauc par Aleksandriņiem, un viņi ir izdalīti draugiem un radiem. Interesanti, ka mazie Alessandrito sāk savu mazo eiformijas dzīvīti ar nieka divām lapām, bet īpaši labi un dūšīgi augt, pēc tam, kad dabūjuši savu cilvēku.
Ja vēlaties, arī jūs varat dabūt kādu Alessandrito no nākamā metiena.

Tā kā nebiju pamanījusies izaudzēt nevienu ķirbi, un neviens man šogad vēl nebija uzdāvinājis nevienu ķirbi (tas nav pārmetums, ja, saprotu, ka ķirbju raža šogad nav diez ko padevusies), bet vakars bez laba ķirbja nebija iedomājams, nopirku pusķirbi piemājas veikalā. Šim ķirbim bija tik bieza miza, ka man ir ļoti paveicies, ka pašlaik nesēžu traumu uzņemšanā ar pašu lielāko nazi vēderā.

Paskaidrošu, ka neesmu tāds pavisam ķirbju pārtijbomzis, kas ierodas visur, kur dala ķirbjus, bet ja kāds met pakaļ un lūdzas, lai paņem, es vienmēr saku jā. (Es labprāt mestu cilvēkiem ar āboliem, sevišķi to aktīvās pūšanas laikā, bet neviens tāpat neņem)
Vienu ķirbi mēs šogad dabūjām no televīzijas, kas to tik tiešām meta pakaļ. Ķirbis tur bija filmējies reklāmā; līdz ar to es esmu ēdusi ķirbi , kurš daudzkārt pārsniedz mani popularitātē, kas protams, vispār nav nekāds sasniegums, tomēr 6.klases skolnieki varētu izrēķināt cik reizes televīzijas reklāmā filmējies ķirbis ir slavenāks par personu X.

P.S. Tā kā manā dzīvē ir pārstājis notikt jeb kas interesants, domāju, ka jāpauž attieksme pret mazajām, jaukajām dzīves lietām, kā baloži, ķirbji, cepures ar bumbuļiem un istabas augi).

Interesants, ja tā varētu teikt, pavērsiens sašautā grieķu mācītāja lietā:
https://www.bbc.com/news/world-europe-54854982

Elvi tirgo visērtākās fizionomiju aizsedzamās maskas, kādas gadījies mēģināt līdz šim.
Pārdomāts piegriezums, jauki pieguļ ap austiņām, ērti nosedz šņukuriņu, ir degunkniebis, zem zoda patīkams savilkums, iestrādāta gumijas lente. Piejamas arī melnas. Virsaudums ir tas, kas izskatās pēc līmējamās padrēbes, līdzīgs kā med.maskām, t.i. ne pārāk skaists, toties oderes dažādās jautrās krāsās.
Kas svarīgi aceņu lietotājiem - okulāru aizmiglojums minimāls.
Ražotājs - SIA Grācija Rim. Gan jau iepriekšējā atskaites periodā šuva krūšturus.

Dārgā, izdevuma Ko Ārsti Tev Nestāsta redakcija, mīļo Dakter!
Covīds, Covīds, bet man, piemēram, holesterīns paaugstināts.
Kas tālāk? Senioru dienas Mēness aptiekās?
Sapratu, ka neizdosies pārdot darba devējam ideju par arodslimību.
Ka man aiz stresa jāēd visu laiku, un tad kolēģi vēl mudina ēst garšīgos, ko sanes uz darbu; pēdējais punkts vairs nav apdraudējums,kopš uz darbu mēs neejam.
Nu labi, nodomāju, tad jātiek no šī vaļā.
Es jau neēdu gaļu un vēl arī nesmēķēju. Un neēdu bulciņas. Gandrīz nemaz. Jūs teiksiet, ka es iedzeru. Nu labi, bet pat Saulei ir plankumi! Un holesterīns ir paaugstināts. Viss ir pret mani, kā redzams.

Izlasīju, ka viss ez-pz. Atliek nomest 5 kg, lai mans holesterīna līmenis būtu kā Tibetas mūkam.
Ja es būtu varējusi iztikt bez šiem 5 kg, Dārgo Dakter, man to nebūtu. Tie ir esenciāli, diemžēl. Lūdzu, atņemiet man tos ar varu, man šķiet, viņi paši tik vienkārši neaizies.
Rīt būs auzu putra brokastīs un avokado pusdienās, viss pārējais ir nezināms un miglā tīts.
Vienmēr Jūsu, ticībā un holesterīnā,
Božena

Salasīj puskurvīt sēnes.
Pie viena ar nazīti pa mežu pastaigāj.

Pirms gada frāze "trīs vīrieši melnās maskās" bija pavisam viennozīmīga.

Vecajos kapos ir šajā laikā ir ļoti skaisti. Milzu kļavas, viscaur dzeltenas, virs galvas vainagi gandrīz saslēdzas, un, ja paskaties uz augšu, jūties kā baznīcā.
Vakarā, kad tumšajās alejās krīt lapas, ir spocīgi, liekas, ka starp retajiem pieminekļiem kaut kas kustas.
Bērni, ejiet naktī kapos, kapos ir skaisti, kapos ir miers.