Božena Chodunska

Pie vasarasmājas verandas durvīm uz pakāpiena bija nolikta ļoti maza, bet mērķtiecīga kaciņa. Neapšaubāmi ar nolūku likta. Aizdomas krīt uz caunu. Kaimiņiem caunu ģim. dzīvo vasarnīcas bēniņspraugā, pie tam uzvedoties neglīti, piekakājusi visu slotu skapi.
Bebrs turpina apciemot kokus. Mūsmāju ābele tagad ir pasargāta ar režģiem, toties kaimiņu kunga ābelei nu ir skujutaka. Ābele jau gan tāpat ir diezgan sliktā stāvoklī.
Diagonālmājas kaimiņiene braucot tumsā no jūras redzējusi ceļu pārskrienam četrus kucētiņus tumsā spīdošām actiņām. Domā, ka tie varētu būt šakālēni, jo ne tik tālajā Kalngalē dzīvo šakāļu ģim.
Un man jāpiekrīt kaimiņienei, ka kaķu tiešām kļuvis ievērojami mazāk.
Bet to varētu būt izdarījusi arī lapsa, kura vismaz izgājšvasar dzīvojās pa blakusmājas kaimiņienes dārzu, zem šķūnīša atradām alu un kaimiņiene, tēju dzerot, bija veikusi lapsas novērojumus, lepojās, ka viņai tagad ir pašai sava lapsa.
Kurmjiem un ūdensžurkām klājas labi, paldies par apvaicāšanos.:)

Ja cilvēks nedaudz iedzer, teiksim kādu alkoholiski reibinošu dzērienu, un tad liek hik...hik...higiēnisko masku, un staigā apkārt, kā to novēlējusi valdība, viņš drusku pūš sev virsū savu personīgo peregāru un, piebildīsim, ilgāk saglabā iegūto reibuma stāvokli.
Nav gluži tas pats, kas līmes ostīšana maisiņā, bet doma līdzīga.

Darbā darīju vienu garo apnicīgo darbu, un gribējās paklausīties Skumjo dziesmu izlasi, (jo es tikai ārēji esmu priecīga un jautra, iekšēji es esmu drūma, pesimistiska un skumja, mēs visi, LOL, nomirsim, grāmatai, manuprāt, jābūt mazliet priecīgai, bet dziesmai - skumjai).

Man šķiet, kādreiz jau tika veidota Cibas pasaulē skumjāko un bezcerīgāko dziesmu izlase, kurā, liekot roku uz sirds, tik tiešām bija tikai bezcerīgas un skumjas dziesmas. Bet ja youtube ierakstīsiet Saddest songs in the world, dabūsiet kaut kādas priecīgas polkas, laikam mūsdienu jaunatne neko nesaprot no īsta bezcerīguma.

Es tad nu stādīšu pati, lūgšu jūs piemest savu artaviņu šajā bēdu jūrā, visi mīļi aicināti, emo utt. Der arī veco laiku, kur meita noslīcinās, jo viņai gods laupīts.
Tātad,
The Cure The Same Deep Water as you.
(Bezcerīgi. Tiešām bezcerīgi, gandrīz vai pirmā vieta)
Radiohed Street Spirit.(Viss zaudēts)
Niks Keivs.
Nu es pat nezinu, te viena ar otru konkurē. Es nevaru izvēlēties.
Pīters Gabriels. Lūdzu uzreiz divas - Mercy Street un My Body is a Cage (Šausmīgi skumji, sevišķi pirmā, šodien klausījos darbā, gribējās raudāt).
Lil Peep 5 Degrees. (Cienījams, daudzsološs skumjums, ļoti patīk, varēja būt garāka).
Nu tad kaut kas no Billijas Eilišas jāliek rindā, piekritīsiet, ka skumji.

Upd. Es domāju, ka Spotifajam labāk šo nelūgt, jo sanāks tik labi, ka vēnas būs patiešām jāgriež.

Pēc darba dienas gandrīz pilnībā izbeidzies intelekts, pie tam man liekas, ka esmu izlasījusi visu internetu, kā tas itin viegli varēja gadīties 90-tajos. Ieej internetā, tur viss jau izlasīts. Vārdu sakot, tik ļoti neko nevedas darīt, ka lasu dirsalidejs.com komplimentu ģeneratoru. Uzģenerēju sev vairākus, no kuriem vismīļākais ir šis : Tev nav neviena lieka kilograma.

Vakar aizmirsu, kā Kirkorovam vārdā. Piemērīju visādus vārdiņus, bet neviens nelikās labs, ne Sergejs, ne Fjodors, ne Mihails. Beigās izrādījās, ka Fiļa viņš.
Nav uz labu. Varbūt jāsāk dzert tās zāles atmiņas uzlabošanai, kurām neviens neatceras nosaukumu.

Man bija briesmīgs sapnis, kurā es mācījos kaut kādas acīmredzot postgraduālas studijas, jo tur visi bija tik gudri, īsti botāni, un biju iekavējusi kādu īpaši sarežģītu molekulāru ķīmiju (man liekas, nebiju bijusi ne uz vienu nodarbību, jo tajā laikā biju citās nodarbībās, nezināju, kāds izskatās pasniedzējs) un speciālu fiziku, un dīvainā kārtā angļu valodā kaut ko nebiju nodevusi. Pamodos ļoti uztraukta, nobijusies un nosvīdusi, pie tam, liekas, ka šo sapni jau biju redzējusi, jo atcerējos pieputējušo laboratoriju; mācību iestādes gaitenis bija kaut kas pa vidam starp BioFaka vestibilu, LU centrālās mājas kāpnēm un Cūkkārpas Lielo zāli.
Tagad bail iet gulēt. Ja nu eksāmens jāliek.

Vakar, kamēr pļāvu zāli, kāds man iekoda kājā. Nemanāmi, nemaz nesāpēja, kamēr koda , bet es esmu pieradusi, ka pļaujot vienmēr saduros vai saskrāpējos, vai sakožos, neko daudz neņemu vērā
Kāja tagad niezīgi sāp, uz stilba ir krietns plankums manas plaukstas lielumā (tātad mazs, bet mana kāja jau arī nav neko liela), karsts un uzpampis arī nedaudz.
Nav tā, kā šitā nekad nebūtu bijis, jau vasarā vienreiz atrāvos tādu pašu ļoti neglītu kodumu.
Un otras kājas celī man kāds iekoda pirms pusotras nedēļas, tagad tur ir pavisam neestētisks plus divu 2 eur monētu lielumā, izskatās kā ugunszīme un nepāriet.
Ja nu kādam obligāti ir man jāiekož, tas vismaz varētu būt smalks mārīšzirneklis.
https://dabasdati.lv/lv/article/gada-bezmugurkaulnieks-2019-ndash-mariszirneklis/2019/

Nebij jau grūti. Pamanīju, ka modē nākušas drānas, kuras es valkāju pirms 30 gadiem, un nospriedu, ka esmu Kalnietis. (Varbūt dažam gaišā piemiņā - tas bija nemirstīgs personāžs, vārdā Makleods, gaumīgi valkāja matus astē, garu ādas mēteli (bet ne tādu kā Matrixā) un noteikti zobenu, kuru bija nadzīgs izvilkt, acīmredzot iz mēteļa).
Veikalos un uz ielām - tās tak banānes, tādas gandrīz varjonkas, no biezā, neelastīgā džinsa, augstā josta.
Lūk, būtu man bēniņi mantu glabāšanai, nebūtu izmetusi savas banānenes, varētu izvilkt tagad savas autentiskās, notraust patīnu un vilkt, vilkt, vilkt!
Kas tālāk? Brāļu Ziemeļu matu griezums? Tīkliņkrekli?
Skatos ka ilgviļņi puikām (tāds kā puķu kāposts uz galvas) un balinātās priekšas jau ir.

Jaunkundze mani izklaidēja, lasot krieviski visu, kas rakstīts uz dažādiem pārtikas iepakojumiem, un es, šādi izklaidēta, nemanot sagriezu kādus 2 kg cidoniju, kas, piekritīsiet, nav ļoti jauks darbs. Tiesa, es sagriezu arī rokas.
Jaunkundze krieviski lasa diezgan slikti, sevišķi, ja jālasa podsolņečnoje maslo, hronjitj v prohladnom, v zašķišķonom ot sveta mestje. Un vēl šitas:nasiščonnije žirnije kisloti.
Man liekas, ka vienā brīdī viņa sāk lasīt arī ukraiņu tekstus vai kaut ko tādu. Jo tā vairs nebija īsti krievu valoda. Es domāku, tas nekas, ja vien neizsauc kaut kādus garus.

Pamatskolā Jaunkundze man katru dienu lasīja krieviski no lasāmās mācību grāmatas, jo ļoti baidījās no skolotājas Aleftīnas (vārds mainīts).
Uzsvarus bērns lika nepareizi, pie tam dusmojās, ja es laboju. Katru tekstu viņa lasīja kādas reizes piecas, kamēr man asiņoja ausis. Ausu upuri uz krievu valodas altāra nebija nesti veltīgi, atvase krievu valodā vienmēr dabūja vismaz sekmīgi.
Atšķirībā no daudziem citiem.
Burtu Jo mēs saucam par jožika burtu. Jo tas taču ir jožika burts.
Tad nu Jaunkundze nodomāja, ka man ļoti sen neviens nav lasījis priekšā, kas rakstīts uz Ādažu čipšiem un saulespuķu eļļas, pie tam ausis jau arī zaudējušas jebkādu treniņu.

Domāju atrast tādu produktu, kuram daudz sastāvdaļu, lai palasa vēl. Pie viena uzturvērtības iemācīsimies.

Jaunkundze tik pārliecinoši stāstīja, kā bioloģijas stundā ar trauku mazgājamā līdzekļa, sāls un spirta palīdzību izdalījuši kivi DNS, ka man tagad būs bail ilgāk mazgāties dušā, ka nepalieku bez DNS.

Upd.
http://priede.bf.lu.lv/grozs/Didaktika/DZM_projekts/Biologija/Skolotajiem/12/biologija_12_2.1_ST.pdf
Jaunlundzei taisnība! Te var patīt un atrast, kā izdarīties ar kivi!

Vasaras mājas ledusskapī sapuvis/Rokforā sagājis lietuviešu sieriņš.
Atsaucoties uz klasiķi, prātoju, ka šeit varētu atvērt ārstniecisko smirdavotu kūrortu. Smaka ir cienījama.
Bebrs naktī sācis tiesāt ābeli, kura ārpus dārza, pie upes. Ābelei bija plastmasas režģis, bet jāsaka, ka šis plastmasas režģis nedara kokiem labu, nevar viņu likt tieši ap stumbru, tur saviešas kaitēkļi. Tā nu es sietu pagājušo svētdienu noņēmu līdz turpmākiem risinājumiem.
Es uz bebru šausmīgi dusmojos un kopumā vēlēju viņam aplauzt zobus, bet, ja tā padomā, kaut kur manas melnās sirds dziļumos bebrs man simpatizē. Viņš ir tāds hidrotehnisko būvju inženieris, ka varētu valkāt t-kreklu ar uzrakstu "Trust me, I'm an engineer", un viņam mājās ir izsalkuši bērni, kuri prasa, tēti, ko tu mums atnesi, un viņš gribēs teikt, ābeli, bērni, es jums atnesu brangu ābeli, bet neteiks vis, jo es ābelei jau apliku drāšu žogu!

Satiku klasesbiedreni pie veikala. Tas bija vakar vakarā. Kad divas sievietes satiekas pie piparbodes, tad tā arī nostāv pusstundu, padusē puķkāposts, rokā kefīrs. Kečups kabatā.
Informatīvas sausais atlikums - mēs tikai mirstam un mirstam. Būt labāk dzimuši.

Ir pilnīgi ticami, ka citi no mājām strādā saģērbušies kā Stefanija Forestere (neatkarīgi no dzimuma), tur visādos zīmuļsvārkos un lietišķās blūzēs, ievērojot etiķa etiķeti, bet es toties 2 dienas esmu saģērbusies tikai nedaudz smukāk kā Parīzes Dievmātes katedrāles zvaniķis un pat diezgan kvazimodīgi - legingos, t- kreklā ar astīti un hūdijā.
Lai gan tas nav nekas pret prikidiem, kādos aizrautīgi suņturi no rītiem pusaizmiguši izved čurstaigāt savus četrkājainos mīluļus. Ko tikai es visu no rītiem neesmu redzējusi - žaketes uz vaifbīteriem, garos mēteļus virs rozā samta mīkstbiksēm, vāji slēptas pidžamas un peņuārus.

Strādājot no mājām fiksēju, ka kaimiņiene Sveķiks, kura varbūt arī strādā no mājām, jo vispār viņa ir grāmatvede, iet pīpēt vismaz reizi stundā. Dažreiz pat biežāk. Benčikus viņa akurāti met lietus kanalizācijā.
Ja zinātu lietus kanalizācijas ietilpību, varētu aplēst, pēc cik ilga laika tā pārstās darboties, ja darboties nepārstās Sveķiks.

Teikšu kā laika ziņu žurnālists - termometra stabiņš šonakt mūsu vasaras guļmmājā bija sasniedzis zemo 13 grādu atzīmi. Ja sasedzas un ielien guļammaisā, var gulēt gana labi, tikai deguns auksts.

Domās par garo un drūmo ziemu man uzmācās izmisums (tumsa gaismu apēdusi, mēness rāda tukšo pusi, lapas melnas nav vairs zaļas...), priekšā tikai darbs, darbs, darbs, un Kovīds pie tam es esmu sākusi lūzt un bojāties visās vietās, ok, pie tik cienījama nobraukuma jau daudz nevajag. Aiz izmisuma pieslēdzu Netflix un, lai piešķirtu dzīvei krāsas, vakar visu vakaru līksmi noskatījos mošķu kaušanu; tā kā austiņas īsti nebija pieslēgušās, Jaunkundze no blakus istabas nokausījās visas šausmas un piezīmēja, ka tagad man naktī būšot bail iet čurāt.
Tas būs kā bērnībā, kad naktī skrēji no tuļļas un priecājies, ka tevi neviens nav apēdis.

Dārgie dziļurbumsūkņu un spiedkatlu draugi!
Mīļā žurnāla "Sūkņi un spiedkatli" redakcija!

Atkal nav lāgā! Pāris dienu pēc jaunas membrānas ielikšanas gaisa spiedkatlā atkal nav. Un piespiežot ventīlīti (gribēju pamērīt ar manometru spiedienu, vai ir, kak doktor propisal), tek ūdens. Nu ūdens tek arī vnk viegli piespiežot ventīļa to tur knibulīti ar pirkstu. Tātad, tur kur jābūt gaisam, ir ūdens. Kā viņš tur nokļuva? Membrāna ir jauna, pāris dienu gāja, kā smērēts. Nu jopta, @#$%! Kas atkal nogāja greizi!? Pārspridzinājām membrānu? Membrāna slikti pieguļ spiedkatla kaklam?

Ja jau no paša rīta sāp galva, bet nav laika aiziet uz patālo aptieku pēc šaibām, tad, ja nenomirst, pret vakaru galva pati pārstāj sāpēt, paliek tikai zināms vārgums un trauslums.

https://www.delfi.lv/news/national/criminal/idb-aiztur-divus-celu-policistus-par-medus-pieprasisanu-kukula-vieta.d?id=52369995
Kihelkonna, nedod viņiem medu! :D

Vārdu sakot - sūknītim viss labi. Līdz ar jaunu Spiedkatla Membrānu par nieka 11 eur (tā pareizi sauc to, ko es jums nosaucu par Spiedienkatla zeķi) atgriezās dzīvesspars.
Bet nu pagaidīsim, pagaidīsim vakaru...