Božena Chodunska

Tā kā nebiju pamanījusies izaudzēt nevienu ķirbi, un neviens man šogad vēl nebija uzdāvinājis nevienu ķirbi (tas nav pārmetums, ja, saprotu, ka ķirbju raža šogad nav diez ko padevusies), bet vakars bez laba ķirbja nebija iedomājams, nopirku pusķirbi piemājas veikalā. Šim ķirbim bija tik bieza miza, ka man ir ļoti paveicies, ka pašlaik nesēžu traumu uzņemšanā ar pašu lielāko nazi vēderā.

Paskaidrošu, ka neesmu tāds pavisam ķirbju pārtijbomzis, kas ierodas visur, kur dala ķirbjus, bet ja kāds met pakaļ un lūdzas, lai paņem, es vienmēr saku jā. (Es labprāt mestu cilvēkiem ar āboliem, sevišķi to aktīvās pūšanas laikā, bet neviens tāpat neņem)
Vienu ķirbi mēs šogad dabūjām no televīzijas, kas to tik tiešām meta pakaļ. Ķirbis tur bija filmējies reklāmā; līdz ar to es esmu ēdusi ķirbi , kurš daudzkārt pārsniedz mani popularitātē, kas protams, vispār nav nekāds sasniegums, tomēr 6.klases skolnieki varētu izrēķināt cik reizes televīzijas reklāmā filmējies ķirbis ir slavenāks par personu X.

P.S. Tā kā manā dzīvē ir pārstājis notikt jeb kas interesants, domāju, ka jāpauž attieksme pret mazajām, jaukajām dzīves lietām, kā baloži, ķirbji, cepures ar bumbuļiem un istabas augi).