Božena Chodunska

Izstāstīšu, ka mums ar Samurajčiku rit kopdzīves ceturtais mēnesis. Man šķiet, ka Samurajčiks pa šo laiku ir vēlreiz izdzīvojis visus savas kucēnības ciklus, kurus nav pavadījis te pie mums. Viņam ik pa divām nedēļām parādās ideja jaunam pārbaudījumam. Nu paskaitīsim - kaku periods bija, kaimiņu apriešanas periods - bija, tad vēl naktī riešanas un rūkšanas laiks,  savas migas sargāšanas laiks, Saimnieces sargāšanas laiks, laiks rūkt uz Jaunkundzi, laiks apvainoties uz visiem par iemauktu vilkšanu un kost, laiks apvainoties uz visiem par atērčošanu un kost, laiks gulēt cilvēku gultā... Bet vai es teicu, ka neskatoties uz šiem sīkumiem mēs viens otram esam, un Samurajs ir mans mazais ucipuci sunītis, kurš guļ zem galda, kamēr es strādāju un grūši nopūties ar pārmetuma izteiksmi purniņā ceļ dibenu augšā, lai ietu man līdzi uz citu istabu, ja es sadomāju pārvietoties. Šad un tad strādājot es paskatos, kā Samurajčiks guļ, cik glīti veidotas viņa mazās ķepiņas ar melniem nadziņiem, kuri akurāti piestāv pie melnajām krēpītēm uz skausta, uz balto krādziņu zem zoda, un esmu ļoti laimīga, ka viņš ir mans sunītis. Guļot viņš mēdz krākt un dažkārt bojāt gaisu. Un ziniet, ja uz planēta Zeme parasts meitietis neperspektīvā vecumā, kādu pasaulē ir kāds pusmiljards, var iemīlēt mazu rižu kranci, kādu arī droši vien ir vismaz pusmiljards, un tieši šis mazais rižais vienīgais krancis var uzticīgi mīlēt savu visādīgi neperspektīvo saimnieci, tad lūk, viņas - Cerība un Mīlestība.