Božena Chodunska

Rit mazā atvaļinājuma trešā diena, un dzīvē ļoti daudz sadzīves. Vakar vakarā čau pateica vasarsmājas ūdenssūknis un relejs. Vai relejs un sūknis. Nezinu, kādā secībā. Bez ūdens nav dzīvības, tāpēc es cīši biju nodomājusi iepazīties ar C.ciema santehniķiem, taču tā vietā no galvaspilsētas attraucās papiņš ar rezerves sūkni, motoru un jaunu releju (viņš ir no tās paaudzes, kas visu paši, ja), un man nācās iepazīties ar Pedrollo ūdenssūkņa un tam piekabinātā releja PGS-1 uzbūvi. Pēc pišanās (es nekaunos šī vārda) ar releja vadu pievienošanu sūknim pus dienas garumā man trīsreiz uznāca raudiens. Mēs pirmo reizi pievienojām nepareizi un izsitām korķus. Pēc tam mēs vienojām saskaņā ar manu pārliecību, ka tas nevar būt tik sarežģīti, un gan jau, ka relejam pievienotā bilde ir domāta mājsaimniecēm, un alleluja! motors rūca, un elektrība visā ielā nepazuda.
Pašu sūkni arī nācās montēt divreiz, jo tecēja šur un tecēja tur.
Tagad es māku iekāpt sūkņa bedrē un piemontēt Pedrollo sūkni. Un arī nomontēt, lai Ūsiņš nogrābstās! Kājas saskrāpētas, rokas saskrāpētas.
Es ar to nelepojos. Es gribu, lai vīrietis dara man to par naudu.
Pēc visas šīs bezcerībā pavadītās dienas es sajutu vajadzību iziet dārzā saplūkties puķītes un ielikt vāzītē.
Redz, dzīvē visam jābūt līdzsvarā, vakar, piemēram, es biju pie frizieres un nopirku jaunu kleitu. Man ir arī jaunas, daiļas kurpes. Lakādas. Sievietei kurpju nekad nevar būt par daudz.

Es vēl gribēju pateikt, ka ūdens, kas tek no krāna, ir kaut kas apbrīnojams. Tas ir brīnišķīgi. Brīnišķīgs ir arī boileris, kas ūdeni sasilda.