Božena Chodunska

Mums te mājas viss notiek labākajas sitkomu tradīcijās. Visu dienu lija, ja Jūs pamanījat, dakter, un visi pret vakaru jau bija gandrīz viscaur savstarpēji sastrīdējušies, mājās sēžot, un tad, kad likās, diena kaut kā nebūt būs beigusies, aizkrita ārdurvis un vairs nebija atveramas. Sirmais kungs bija pavisam sašuvies, kad pusstundu bez panākumiem lietū mēģināja atmūķēt iestrēgušo mēlīti un, kad es piedāvāju pasaukt kaimiņu Andžu ar štrumentiem, visādi mani motivēja.
Labi, ka mūsu namiņam ir vēl divas durvis. Sīkums, bet patīkami. Labu durvju nekad nevar būt par daudz, es jums teikšu. Starp citu, kad nupat mēgināju atvērt pakaļdurvis (tās es tā saucu, lai varētu atšķirt no parādes duravām), man likās, ka arī tās sāk drusku tā kā sprūst.
Jaunkundzei atbrauca draudzenīte, tad nu man priekšā Jāņi kā īstenai salmu atraitnei ar zemu tirgusvēŗtību, izklaidējamiem bērniem un kašķīgu papu. Līze brauks pie Jāņa. Kur gan citur Jāņos var braukt. Ņemšu un aiziesu šogad ar meitenītēm uz zaļumballi paklausīties Kantori 04 vai kas nu tur spēlēs, nekad mūžā (un es te vasarās dzīvoju kopš atvēras mans lūramcaurums) neesmu bijusi vietējā Jāņu zaļumballē, tātad tā būs atkal kāda pirmā reize.
Šodien notika arī kas labs, Līze nejauši nometa zemē peli, un no kritiena pelei pašsalabojās nestradajošā labā poga. Un vēl šodien mūsu ciemā atbraucis cirks(!). Sliktā ziņa, mēs uz to neaizgājām.