Božena Chodunska

Ja tic visādiem tur dzīvesstila padomiem un speciālistiem (jātic tak ir, kā var neticēt!), cilvēkam neko daudz nevajagot sevi pārpūlēt fiziski, pilnīgi pietiekot ar pusstundas pastaigu. Kaut kas tur neštimm. Es darba dienās staigāju gandrīz stundu (gan ne no vietas, toties uz augstiem papēžiem (jūtiet spēku, dakter!) ar pilnu uzkabi un ātri, jo, kā saka Līžele, man vajadzētu sarakstīt grāmatu "Kā paspēt pēdējā sekundē un nekaunēties par to") bet ar aknu priekšējo daivu jūtu, ka ar to kaut kā nav gana. Man liekas, normālam kantora vergam būtu vismaz pusotru stundu jāskalda malka vai jāmuk no sanknotiem pērtiķiem, vai jārakņājas zemē, lai atrastu ēdamās saknes, vai jānirst upē pēc ēdamajām zivīm. Un tikai tad šī ofispersona būtu pietiekami izkustināta, jo šo 8 stundu uzsēdējumu nevar neitralizēt stunda sporta zālē.
Pie tam, man ir paaugstināts holesterīna līmenis, apsveicam laimētājus! Un vēl es uzzināju, ka tās cistas, tas nav nekāds vēzis (es nemiršu, vismaz ne tūlīt), bet gan "vecumposmam raksturīgas fizioloģiskas izmaiņas". Kas tālāk? Sirmi mati? Zobu protēzes? Mazbērni? Nūjošana? Kādas tur paaudzes deju kolektīvs "Sānsolītis"?
Vienvārdsakot, dakter, viss ir sarežģīti. Laika zobs grauž. Bioloģiskā dzeguze kūko.