Božena Chodunska

Vakar klausoties Nalitcha kunga brīniškīgo sacerējumu Dacha, man tik ļoti gribējās pa visu tumsu un slapjumu braukt uz aukstu dāču, kurināt kamīnu, cept buļbas, dzert šņabi un mīlēt vīrieti, ka kaut apsē uzkāpt. Ne parastajā pragmatiskajā šodienas nozīme, bet kā vecos laikos, kad mana sirds vēl bija klasiķa vārdiem runājot "jauna un karsta kā tikko no krāsns izjemta krūze" - tā mīlēt vīrieti, ka dvēsele atritinās un pēc tam saritinās.
Nalicha kungs atraisa manu libidō.
Mīļo Dieviņ, es mīlu cienījamo Nalitcha kungu un gribētu viņam atdoties kaut vai šūpuļtīklā un stāvus. Vai te ir kaut kas darāms lietas labā?