Božena Chodunska

Vakar, kad labu brīdi pēc pl. 22 nācu mājās no meža puses, ceriņkrāsas tesmeni priekā vicinot (tā ir mana rokassoma), man pretī iz tumsas iznāca jaunietis, kas skaļi runāja savā mobilo sakaru iekārtā. Man nav, ko darīt, tāpēc aiziešu cauri mežam kājām līdz Mežciemam un atpakaļ, viņš sacīja kādam trubā.

Visādi citādi man klājas itin labi dakter, cik jau nu labi var klāties meitietim manā vecumā, starp citu , man nesen iestājās vēl vairāk gadu (iedomājieties dakter, mūsdienu medicīna un sabiedriskā doma ir panākusi to vien, ka cilvēks pusi mūža pavada vecs), patiesībā esmu pēc Jums noilgojusies, dok, bet man patiešām šodien nav nekādu mājaimniecisku nodarījumu, ko analizēt. Es pastāstīšu par savu bērnību, labi? Bērnībā man patika grāmatiņa par diviem lācēniem, Skudri un Mīkstpēdiņu, tā bija tāda pabaisa balāde, kur bija aprakstīti tumsā spīdoši prauli. Es nodomāju, ka visi prauli tumsā spīdēs, tālabad atnesu dažus ietrunējušus koka gabalus mājās, lai apgaismotu savu istabu.
Grāmata par Ansīti un Grietiņu man savukārt nepatika nemaz, jo tā bija brangi ilustrēta, un ragana bija uzzīmēta ar sevišķu rūpību. Man no viņas bija ļoti bail, tāpēc Ansīša un Grethenas grāmatu es nobāzu pašā augšējākajā un labējākajā stūrī. Man liekas, man vēl tagad būtu bail no tās raganas.