Božena Chodunska

Kad pasaule bija jauna un es pavisam jauna, mēs manā karasā arī mēdzām saspēlēt Rīgas segu. Naivā kucēna līksmībā un mazliet mazliet provinciālā lokālpatriotiskā rajona manierē. Es domāju, ka tā nav endēmiska padarīšana, tā ir vecumposma lieta. Katram bija kaut kas atšķirīgs, piemēram, krūtis vai krāniņš, tas bija brīniškīgi, un to visu vajadzēja aptaustīt un izmēģināt. Lielākoties tas tā arī beidzās. Dažreiz ne. Dažreiz mēs varējām palikt lielāki un īstāki draugi. Nu, ja nebūtu gulējuši. Mēs vairs nestāstījām viens otram visu, mēs sākām noklusēt, kā to dara pārīši ar stāžu. Un tad mēs vairs nesatikāmies. Varbūt gulēt vajag tikai ar svešiniekiem. Bet Rīgā nav tik daudz svešinieku (Joks, ja!).
Vienreiz (sen) mans čoms J. man sacīja: paklau, Bo, mēs ar tevi nekad neesam darījuši to. Kad mēs darīsim to, viņš jautāja. Tad mēs nospriedām, ka mēs nedarīsim to, nevis tāpēc, ka negribētos, bet tāpēc ka nu jau esam pārāk labi draugi, kā radi, kā brālis un māsa.