Božena Chodunska

Jānulūk, mīļo Garkājtētiņ, kālabad gan es neesmu bagāta, ja reiz esmu tik neaizstājama, koa? Vēl mazdrusciņ, vēlmazliet un es kliegšu skaņi jo skaņi kā Mazā Nāriņa tālu selgā "Eieiiiiii, JOPTVOJUMAĶ!" pa visu šito vella biroju.  Un iebāziet dirsā tos savus ziemassvētkus! Tie konkrēti nav smagi strādājošai sievietei, kas ir tik seksuāla kā kapu grābeklītis, ja.

Naktīs man rādās krāsaini murgi. Aizpagājušo nakti sapnī redzēju savu bosu, kurš no šī darba brīvajā laikā bija alergologs (!) un nodaļas vadītājs. Iedomājieties,   es viņu tā jau katru mīļu brīdi redzu. Man kājās bija melnas kedas, kas vispār nav nekas neparasts,  un es glābu civilizāciju, ko es parasti ikdienā nedaru. Es biju Glābējs. Lai glābtu civilizāciju, es līdu kaut kādā bezdibenī, no kura netiku ārā. Kedas slīdēja, bet tad kāds mani izvilka. Kāds, kurš mani mīl. Sapnī kāds mani mīlēja, kas vispārīgi ņemot sen nebija gadījies. Tas bija pat jauki.

Jaunkundze sacīja (īstenībā), ka suņu patversmē ir  pieejams mazs takšelis. Bet man nedrīkst būt suns. Tad vajadzētu tulīt divus uzreiz, lai viņiem nav garlaicīgi, kamēr es neesmu mājās, un lai viņi varētu sagrauzt visu kas meiteņu istabā mētājas uz grīdas, lai ar tādiem sīkumiem kā kārtošana vairs nevajadzētu nodarboties.

 Es vēl pasūdzēšos, ka pazaudēju auskaru. Ļoti skaistu. Piekariņa tipa. Apaļš. Sudraba mežģīne.  Ja atrodat, tas ir mans.

Uzliekam austiņas. Austiņās Keiva kungs. Pastrādāsim un dziedāsim līdzi.