Božena Chodunska

Šorīt sētnieks pie estētikas skolas tīrīja sniegu un viņa sunītis - tāds līdzīgs velsas korgijam, kā kollijs uz īsām resnām kājelēm, uzbruka sētnieka stumdītajai sniega lāpstai. Sēžu, domāju, vai tas sētniekvīrs maz varēja notīrīt sniegu ar tādu palīgu.
Katru rītu pie darba es satieku vecāku džentlmeni ar spanielu. Tas nav tāds pārītis kā dzērājs kaimiņš ar kraupaino spanielu no Kamī "Svešinieka". Tas ir labi uzturēts krievu kungs ar spieķīti, parasti ģērbies sporta jakā, bet ne tādā, kādu jūs varbūt iedomājāties krievu kungam. Jakas viņam parasti ir patiešām sporta. Šoreiz Spider. Varbūt ne 2010 gada modelis, tak gana spaiderīga, lai tādā varētu braukt uz kādu vietējo kalnu skatīties uz citu slēpošanas jakām. Sunīti sauc par Джимми. Viņam aukstajā sezonā ir sporta mētelītis. Man patīk iedomāties, ka Джимми saimnieks ir kāds padomju laiku olimpietis.
Vēl manā rajonā var redzēt, kā melna vārna mēģina no koka zara noknābt melnu kaķi. Vārna domā, ka tas ir vārnas zars, bet kaķis - ka kaķa zars. Ja es mācētu zīmēt multenes, uzzīmētu, kā vārna galopā, soli pa solim lien tuvāk kaķim kā tāds nekaunīgs brūtgāns meitenei uz soliņa.
Vārnas mums treknas, nekaunīgas un noēdušās. Bet kaķi - tādi paši.
Toties kaijas ir vēl vairak noēdušās. Viņas te šķiļas un drosi vien arī mirst, jo pat kaijas tak nav mūžīgas, un par jūru nemaz nenojauš. Ja varētu to kaiju ķērkšanu (romantiskās klaigas) papildināt ar kuģa bazūni, žutkaja romanķika būtu no rītiem mostoties. Kā ostmalā.

Es tā drusku tā kā klepoju, tā ka tešu jau kādu mēnesi, tā kā viss tik slikti, vsjoplohins vispārējs, un tad nu man viens kolēga pa jokam prasa, vai es nodzīvošot līdz Ziemassvētkiem. Es saku, ka viņam par spīti līdz Jaungadam arī, bet tā jau ir, nu kur var viens sievieša cilvēks ilgtermiņā tik dranķīgi justies un izskatīties kā no medicīnas enciklopēdijas, nu kamōn, tak saņemās, organisms. Un pateicoties vakardienas zobraušanai izskatās, it kā es būtu arī dabūjusi pa muti ar sniegalāpstu.
Bet visādi citādi es klanos Rietumu medicīnai dziļā pateicībā, jo bez tās man būtu tas zobs jādauz laukā ar ķieģeli vai apsvilinātu mežacūkas kāju, un šamaņi pūstu un vārdotu un bet es tik un tā droši, ka mirtu no asinsaindēšanās, bet tagad zobs ir izurķēts ar instrumentu vārdā "kazaskāja" , es sēžu siltumā un dzeru rozā antibiotiskas tabletes un varbūt pat dzīvošu ilgi un laimīgi.