Božena Chodunska

Vakar pa ceļam no vietējā puslielveikala ar mums gribēja draudzēties nenosakāma vecuma krievu vīriņš ar skumju seju, tādu kā basetu sunīšiem, acu kaktiņi uz leju. Veikalā viņš nopirka ķīniešu krūzīti un kaut kādu rotaļlietu, tādu kā dinozauru-ūdenspistoli. Vai mēs ar meitu tepat kaut kur dzīvojot? Viņš arī tepat dzīvo! Priecīgus mums nākošos Ziemassvēkus. Jā, jums tāpat? Vai tad es ar prieku jauno gadu sagaidot. Lai man labs jaunais gads! Jā, jums arī! Vai es esot precējusies? Да у меня мужь и трое детей! А, а ая думал, может вы не замужем. Viņš mūs pavadīšot mazlietiņ. Nu labi. Paldies, paldies! Lai jums jauks jaungads, tad jau vēl tiksimies.
Pēc tam otrā veikalā redzu viņu pērkam kaut ko nodaļā, kur pārdot arī šņabi. Bet var jau būt, ka viņš pirka citronus.

Man atkal patīk, ka tas sniegs tā kā satuvina cilvēkus, vai ta ne? Latvietis jau tāds savrups nepriecīgs un aizdomu pilns vienmēr un kluss kā kurmis riesta laikā, pat, ja viņš krievs patiesībā. Taisni bail paliek, cik nīgrs. Nu tā kā nevienu nesveicina, nevienam nesmaida, ne ar vienu nerunā, bet te - stihija un pat ar svešiem ir par ko parunāt. Var sasmaidīties ar svešiniekiem, kuri tāpat kārpās laukā no kupenas. Var pat roķeli padot un palīdzēt.