![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es tikai gribēju sacīt, ka neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta cēlajā grauzējkopības nozarē.
Sākumā mums bija divi aiz žēlastības adoptēti džungārijas kāmji, bet liktens bija lēmis, ka...
http://klab.lv/users/bozena/2010/02/11/
Kad noteiktais divu gadu sēru laiks bija apritējis, es atkal sajutu sevī kamjkopības spēku un labie gari uzdāvināja man veselus trīs brāļus-kāmjus Ūsiņu, Rūsiņu un Jumi. Patiesībā tikai divus, bet trešo - bonusa kāmīti, vajadzēja iegādāt ar atlaidi, lai viņš nepaliktu viens zooveikalā, kas patiesībā laikam bija viņa karstākā vēlēšanās. Viss bija labi tieši divas nedēļas, mani mazie vīriņi pieņēmās spēkā un augumā, Rūsiņš un Jumis regulāri piekāva un izsmēja Ūsiņu, nepielaida viņu pie barības bāzes, vienvārdsakot pauda savu fizisko un morālo pārākumu. Te kādu rītu mani pārsteidza kāmīšu prizonbreiks, jumta lūciņa bija vaļā, un būrītī rātni dusēja tikai viens kāmītis - brāļu apspiestais Ūsiņš. Izmisumā es pārmeklēju visus kaktus, tai skaitā drēbju skapi, gāzes plīti un putekļusūcēju, naktī izliku riekstus, lai sekotu bēgļu kustībai, konstruēju pašas izdomātus asprātīgus slazdus, pat atstāju vaļā būri ar tajā izvietotām džungārijas kāmju Vidusjūras delikatesēm, gadījumam, ja mani kāmju draugi nospriestu, ka brīvība vairs nerullē un būra pieczvaigžņu komforts ir pulka vilinošāks. Viss velti, mums vairs nebija lemts tikties šai saulē, viņi droši vien bija devušies misijā uz pagrabu pie pelēm.
Ūsiņš pec brāļu izlaušanās manāmi atplauka, sāka labi stumt vaigos, pieņemās svarā, nodzīvoja vidēji garu un laimīgu mūžu un apcerīgi nomira savā nāvē no vecuma un garlaicības.
Sākumā mums bija divi aiz žēlastības adoptēti džungārijas kāmji, bet liktens bija lēmis, ka...
http://klab.lv/users/bozena/2010/02/11/
Kad noteiktais divu gadu sēru laiks bija apritējis, es atkal sajutu sevī kamjkopības spēku un labie gari uzdāvināja man veselus trīs brāļus-kāmjus Ūsiņu, Rūsiņu un Jumi. Patiesībā tikai divus, bet trešo - bonusa kāmīti, vajadzēja iegādāt ar atlaidi, lai viņš nepaliktu viens zooveikalā, kas patiesībā laikam bija viņa karstākā vēlēšanās. Viss bija labi tieši divas nedēļas, mani mazie vīriņi pieņēmās spēkā un augumā, Rūsiņš un Jumis regulāri piekāva un izsmēja Ūsiņu, nepielaida viņu pie barības bāzes, vienvārdsakot pauda savu fizisko un morālo pārākumu. Te kādu rītu mani pārsteidza kāmīšu prizonbreiks, jumta lūciņa bija vaļā, un būrītī rātni dusēja tikai viens kāmītis - brāļu apspiestais Ūsiņš. Izmisumā es pārmeklēju visus kaktus, tai skaitā drēbju skapi, gāzes plīti un putekļusūcēju, naktī izliku riekstus, lai sekotu bēgļu kustībai, konstruēju pašas izdomātus asprātīgus slazdus, pat atstāju vaļā būri ar tajā izvietotām džungārijas kāmju Vidusjūras delikatesēm, gadījumam, ja mani kāmju draugi nospriestu, ka brīvība vairs nerullē un būra pieczvaigžņu komforts ir pulka vilinošāks. Viss velti, mums vairs nebija lemts tikties šai saulē, viņi droši vien bija devušies misijā uz pagrabu pie pelēm.
Ūsiņš pec brāļu izlaušanās manāmi atplauka, sāka labi stumt vaigos, pieņemās svarā, nodzīvoja vidēji garu un laimīgu mūžu un apcerīgi nomira savā nāvē no vecuma un garlaicības.