Ontoloģizējošas demostāzes hipotriangulācija perfisētā androtomijas transbāzē.

Svei­kinji draudzinji, shodien rakstu translitaa, jo Kazham nav iespeejas man piedaavaat latvieshu valodu. Taatad, ieraksta galvenais meerkjis ir propogandeet droshu seksu, preciizaak, uzlabotu anti spermatozoiidu vielu aka spermanahs U25-6k1. Manupraat, shajaa vielaa vajadzeetu implementeet nanorobotus, kas spermatozoiidus izniicinaatu jebkuraa vietaa, jaa, arii vagiinaa. Vai tas nebuutu noderiigi?

Nu ir pienācis tas brīdis, kad reizi par visām reizēm Jums ir jāaizveras ciet, un jābeidz piedrazot savas dienasgrāmatas, līdz ar to arī manu draugu dienasgrāmatu sadaļu, ar nekam nederīgiem tekstiem, par to cik slikta ir zosu aknu pastēte, cik ļauni ir aborti un cik dārgas ir maukas. Ik reizi, kad es ieeju pārlasīt savu draugu dienasgrāmatas man pretī veras šāds pasauli „saudzējošs” raksts ar debīlu virsrakstu: „njaaaaaa :(„ ; „nezheeeliiigi”; „skumji”; „padomājiet pirms darāt/ēdat”. Pēdējie mani tracina visvairāk, jo rada sajūtu, ka raksta autorā kaut kur mīt intelekts, kas tīšām vai gadiem ilgušās vardarbības ģimenē rezultātā ir kaut kur aizsists, taču dažbrīd izlaužas uz āru, lai izmisīgi iebļautos, tomēr tiek apslāpēts un tā vietā, lai patīksminātos par to kā pusdienās apēsts jēriņš, kas ar žēlīgām, lūdzošām acīm skatījās miesniekā pirms ticis nogalināts, nolemts ielikt kārtējo ķēdes ierakstu par to kā cilvēks ēd to, ko pats audzē un cik tas ir slikti. Starp citu, zinājāt, ka globālo sasilšanu izraisa „pirdieni”? Jā, tā ir, pasaulē lopu un cilvēku ir savairojies tik daudz, ka visiem „piržot” tiek radīts milzīgs CO2 daudzums. Līdz ar to, glābjot embrijus un dzīvnieciņus, Jūs nolemjat mūs visus nenovēršamai bojāejai, jo veicināt planētas pārapdzīvotību. Es gribēšu redzēt, kā Jūs brēksiet par mazo radībiņu tiesībām, kad visapkārt valdīs mūžīgais sasalums, in fact, es par Jums smiešos, paradīzē ēzdams gaļu, kuru man pasniegs 50 jaunavas, apsedzies ar savu mīļāko Bengālijas tīģera ādas segu ik pa laikam palīdzot veikt kādu abortu. Tieši tādēļ vienosimies kopīga akcijā dārgie gaļas, kažokādu un abortu piekritēji, apēdīsim 3 zvēriņus par katru, kuru neapēd veģetārieši un vegāni, un idioti. Pie tam pievienosimies organizācijai People Eating Tasty Animals (http://mtd.com/tasty/) un glābsim planētu kopā.

Pēc nepilna mēneša atteikšanās no tā ko daudzi sauc par „dzīvi”, es esmu gandrīz sasniedzis 40. līmeni „vovā”, kas nozīmē, ka drīz es tikšu pie „maunta” un spēšu pārvietoties ar 80% lielāku ātrumu, bet, kas ir pats labākais, „mauntu” es dabūšu, pateicoties savai varoņa klasei, bez maz vai par velti.
Tālākais mērķītis man ir sasniegt 70. līmeni nepilnu 3 mēnešu laikā. Pateicoties tam, ka nu jau „vovot” es varu arī darbā, tam nevajadzētu būt sevišķi grūti, it īpaši, ja miegam veltīšu tikai 3 stundas.

P.S.

Cerams, ka man nepiemetīsies diareja.

P.P.S.

Turpinājums maniem piedzīvojumiem „vovā” sekos.

Nekā nedarīšana darba dienās, kaut arī es strādāju visai respektablo viesnīcas portjē darbu, manā dzīvē ir iegājusies tādā pat rutīnā kā zobu tīrīšana, alus dzeršana, un pornogrāfijas skatīšanās. Savā ziņā, ir stulbi visu dienu nolaist tualetes podā, ja taj’ pat laikā es varētu lauzt savu ģitāru vai spēlēt datorspēlītes, vai piedzerties, bet gandarījumu sniedz fakts, ka par to es saņemu naudu (tiesa gan, ne visai lielu). Enivej, šodienas stāsts ir par to, kā kārtējo reizi īsinot savu laiku, kuru es pavadu deldējot krēslu (ja nesapratāt jau iepriekš), sanāca „sērfot” pa plašo pasaules tīmekļa a.k.a. interneta okeānu. Neskaitot to, ka, lai izpildītu savu dienas gudrību uzsūkšanas kvotu, lasīju visnotaļ izglītojošo tīmekļa vietni (jā, man tīk šie latviskojumi) www.somethingawful.com, nolēmu apskatīties, kas jauns noticis manā mīļākajā tīmekļa radio www.last.fm. Apskatījies to, ko ir klausījušies mani draugi pagājušajā nedēļā, pie viena no profiliem pamanīju, ka vienā stūrī ir parādījusies reklāma, kas sparīgi propogandē faktu, ka šis apmeklēs Aerosmith koncertu, tā kā arī es uz šo pasākumu taisos iet, ilgi nedomādams spiedu pogu „I’m attending” (lai arī manā profilā gozētos šī savdabīgā reklāma, kas savā ziņā pagarina dzimumlocekli, jo rada pārākuma sajūtu pār tiem, kam ansamblis patīk, bet šādu vai tādu iemeslu dēļ viņi netiek), protams, ka no darba datora šajā tīmekļa vietnē vēl nebiju spaidījis nevienu pogu, kas prasītu manu „ielogošanos” (lai piedod man Dievs, bet latviskojumu šim es nezinu). Pēc veiksmīgas „ielogošanās”, es nedaudz apmulsu, jo nekur nebija parādījies kāds uzraksts, kas liecinātu, ka es tiešām apmeklēju koncertu. Pēc neilgas domāšanas un situācijas analīzes, atradu un droši spiedu pogu uz kuras bij' rakstīts "Events". Nākošais logs man deva iespēju kreatīvi izpausties uzrakstot savu atrašanās vietu, un tā kā es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā ir "Riga, Latvia", tad tā arī rakstīju. Liels bija mans pārsteigums, kad nākošais logs, kas uzrādīja dažādas Rīgas, dažādās pasaules malās bija piemirsis parādīt arī Rīgu, kas atrodas Latvijā, tiesa gan tā vietā es atradu mistisku vietu ar nosaukumu Rīga Krievijas federācijā. Intereses vadīts spiedu tālāk un sapratu, ka Aerosmith neuzstāsies 03.07.07. pie mums Latvijā, bet kaut kādā mazā ciematā, kas iespējams atrodas Sibīrijas vidienē, pie tam, tie "kuņas" tur Krievijas Rīgā, stadionu nosaukuši tāpat kā mēs - "Skonto". Fak, ko es tagad darīšu ar savu biļeti, coz, naudas vīzai un ceļam cauri Krievijai man visdrīzāk nebūs. Lai arī Jūs spētu pārliecināties par augstāk aprakstīto faktu īstenību, došu jums "linkus" uz lappusītēm, kas man to pavēstīja (Dievs vien zin' vai nereģistrētie lietotāji var šos "linkus" aplūkot, ja nevar, tad Jums nāksies man uzticēties): 1 (pievērst uzmanību tam, kas rakstīts ar pelēko krāsu zem lielā sarkanā uzraksta) un 2 (vienkārši pārlasiet sarakstu).

 

Pēdējo gadu laikā, latviešu kino nespēja priecēt popkornfilmu mīlētāju (lasīt manu) sirdis. Tiesa gan, te nav vainojami iespejami talantīgi mūszemes režisori, bet gan mīļā latvju valdība, jo „piķis” kino industrijai tiek atvēlēts smieklīgs, lai neteiktu vairāk. Tādēļ kaut kāda mākslinieku, uzņēmēju, pavāru, mājsaimnieču un sētnieku komisija veic scenāriju aktīvu atlasi un cauri tiek vienīgi pseidointelektuāli sūdi (L. Pakalniņas „Ķīlnieks” kā jaunākais piemērs), kuru filmēšanai tiek atvēlēta valdības ziedotā nauda. Bet te, mani dārgie, sistēma atkal ir „feilojusi”, jo parādās bariņš jauniešu un par sava bagātā tēva, beats me, kuram no vieņiem (vai varbūt visiem?), ietekmi un valsts naudu atvemj „horror” grāvēju „Vagona Rēgs”, kura pirmizrāde gaidāma 16.06. Kinoteātrī „Rīga”, mind you. Nē, es filmu neesmu redzējis, tādēļ jūs noteikti vēlaties vaicāt, kā pie velna es zinu, ka tas būs, šoreiz pat, amorāls sūds, well, viņi ir izlaiduši treileri, tāpēc arī jūs dārgie lasītāji varat ievērtēt latviešu kino revolūcijas pirmos soļus:
http://www.latvija.tv/watch.php?id=13419

Tā kā Jūsu uzticamais kalps ziedoja savu muzikālo dzirdi, nemaz nerunājot par dzirdi vispār, un aizgāja uz emo-ņuņņu „Placebo” koncertu (neplānoti pie tam), tad mans svēts pienākums ir padalīties savos iespaidos, jo es vēlos iegūt vispārēju atzinību un naudu dzirdes operācijai (par to, kur sūtīt ziedojumus vienosimies vēlāk).
Disclaimer: vienīgā dziesma, kuras nosaukumu es atceros ir „Every me and Every you” un tāpēc, visos piemēros, kuros tiks runāts par „Placebo” muzikālo ģēniju, tiks nosaukta tikai un vienīgi šī kompozīcija, pat, ja domāta būs cita.
Jau ieejot Arēnā „Rīga” mani pārņēma baisi melna noskaņa, nē, ne jau tāpēc, ka visapkārt tiktu grieztas vēnas un raudāts, bet tādēļ, ka es dziļi sirdī esmu emo un atrašanās starp saviem sirdsbrāļiem un sirdsmāsām ir tiešām emocionāla pieredze. Ieejot zālē, kurā acīmredzot viņi uzstājās, mani pārņēma eiforija, jau pirmās „Every me and Every you” notis mi un fa mani pārņēma savā varā, es vēl nekad nebiju dzirdējis tik tīru, perfektu, skaņas salikumu, kas principā pretendē būt par muzikālo ekvivalentu Platona ideju pasaulei, to hell with it, es pat uzdrīkstēšos teikt, ka tas ir kaut kas neizsakāmi augstāks par Platona idejām. Atguvies pēc pirmā ekstāzes viļņa es nolēmu doties pūlī un, gluži kā zāles stiebriņš dīgstot laužas cauri zemei, mērķtiecīgi kustējos uz skatuves pusi. Lieki teikt, ka aktīvi lēkājot un darbojoties ar elkoņiem var panākt daudz ko. Atstādams aiz sevis raudošu pūli ar sabradātām kājām, netīši izsistām acīm un lauztām ribām, kuru vaimanas tāpat pārkliedza B. Molko (jā, es esmu ievācis informāciju un zinu kā viņus sauc) vaimanājošā balss, intensīvi kliedzot „Every me and Every you”, es beidzot atjēdzos pie metāla nožogojuma, domu, ka varētu doties tālāk noslāpēja 4 vīri bez kakla, tāpēc man nācās palikt un izklaidēties turpat pie nožogojuma. Zinājāt, ka mi, fa un rets sol ir vienīgās notis, kas nepieciešamas, lai veiksmīgi spēlētu alternatīvo roku? Es arī nē, bet „Placebo” mani pārliecināja par pretējo, kas vien pierāda viņu muzikalitātes ģēniju. Ap 6 dziesmu es biju ierauts vispārējā banšiju vaimanāšanas, spiegšanas, kliegšanas un asiņošanas virpulī, tādēļ jutu, ka pie visa bezgaisa un moku atmosfēras kāds ir piemetis savas ne visai vajadzīgās 2 kapeikas, jo šis bija sācis pirst ritmā un, es pat teikšu, vienā toņkārtā, ar vispārējiem publikas mīluļiem „Placebo” kamēr viņi spēlēja jau par kulta hitu kļuvušo „Every me and Every you”. Drīz pēc 7. dziesmas, „Placebo” savus skatītājus aplaimoja ar 20 minūtes garu interlūdi, kuru es tālāk centīšos atdarināt. Neaizmirstiet, ka viņi virtuozi tiek galā ar 2 notīm mi un fa ik palaikam piemetot klāt arī kādu sol, tātad, interlūde skanēja šādi: TADATADATADATADATADAtitititi TADATADATADATADATADAtitititi utt., utjp (Ta, šajā gadījumā, ir mi, Da – fa un ti – sol).
Tie viltnieki publiku uzkurināja līdz vājprātam, lai neteiktu vairāk. Pāris laimīgie pat izjuta spēku, ko radīja bezkaklainā indivīda metāla dūre sejā. Pēc interlūdes publika orgazmēja, šķiet, ka ne tikai mentāli, jo „Placebo” atgriezās, lai turpinātu ar savu nākošo supergabalu „Every me and Every you”.
Pēc 9(?) dziesmas, manas ausis sāka asiņot, tādēļ nolēmu iziet ieelpot gaisu un nopirkt minerālūdeni. Kad atpūtinājis savas kājas un veldzējis slāpes atgriezos atpakaļ zālē, skats, kas pavērās no tribīnes bija šokējošs, nē, grīda nebija noklāta ar līķiem, asinīm un žiletēm, tiesa gan, tas nebūtu bijis netuvu tik šokējoši, kā tas ko es ieraudzīju īstenībā. Koncerts bija beidzies, un visi devās mājās. Nolādējis sevi par to, ka nedzirdēju pēdējās dziesmas, kas visdrīzāk bija „Every me and Every you”, vēl jo projām vispārējas eiforijas satverts, devos ārā no Arēnas „Rīga”, lai mērotu savu garo ceļu kāpās, tpfu, uz mājām.
Jauki, ka vismaz uz vienu vakaru es spēju izlauzties no tām šausmām, kas ir šī pasaule, un saprast, ka tagad varu mirt laimīgs, jo šķiet, ka „Placebo” spēju darboties ar notīm mi un fa ik palaikam piemetot kādu sol, ir kaut kas ārpus šīs pasaules.

Dziesmas par biseksuāļiem viennozīmīgi spārda pakaļu, es pat uzdrīkstēšos teikt, ka dzirdēt dziesmu par biseksuāli ir vispakaļspārdīgākais moments vīrieša dzīvē, no really.

sing with me!

Oh Billy Brown had lived an ordinary life.
Two kids, a dog, and a cautionary wife.
While it was all going according to plan
Then Billy Brown fell in love with another man.
He met his lover almost every single day
Making excuses through his (dodly) holiday
(Unto religion that he said and duty found
They didn't know his faith was (earthlic) bound)

Tā kā savā dziļākajā būtībā es esmu cilvēks, kas visu laiku seko dāžnedažādajām modes tendencēm, pēc nelielas prātošanas, tēžu izvirzīšanas, to analizēšanas un pēcākas pierādīšanas ar tikai man zināmām matemātiskajām formulām, secināju, ka dzīves skaņas celiņa izveida (randoma ģenerēšana pateicoties hi tech fīčai - shuffle) ir visai populāra nodarbe mūsdienu jaunatnes vidū. Līdz ar to, mana nevēlēšanās tikt atstumtam no modernās publikas mani pamudināja ziedot 40 savas dzīves minūtes dzīves plejlistes izveidei.
Oh and btw, es gribu piedrazot Jūsu draugu ierakstu lapu, tādēļ, nekāda linka iekš mana žurnāla uz sarakstu nebūs, saņemiet...

Opening Credits:
Arena - Crying for Help Two

Waking Up:
Nils Landregan's Funk Unit - Gimme! Gimme! Gimme!

First Day At School:
Iron Butterfly - Terminator

Falling in Love:
Sun Caged - Closing In

Fight Song:
Avantasia - Chalise of Agony

Breaking Up:
IQ - You Never will

Prom:
Vanilla Fudge - I Can't Make It Alone

Life:
Mars Volta - Ambuletz

Mental Breakdown:
Yoko Kanno - Tsume no Suna (Nail of Sand)

Driving:
Felicia Sanders - Fly Me To the Moon

Flashback:
Pink Floyd - Ibiza Bar

Wedding:
Joe Satriani - Is There Love In Space?

Child Birth:
Brian Eno - Always Returning

Final Battle:
Therion - The Wild Hunt

Death Scene:
Allan Holdsworth - Kinder

Funeral Song:
Buddy Guy - Red House (tribute to Jimi Hendrix)

End Credit:
Blind Guardian - Mordred's Song

Jauns un netalantīgs ģitārists, tobiš es, vēlas veidot progresīvu un daudzsološu ansambli, skat. virsrakstu, ja Tev liekas, ka Tu spēsi pavilkt smago mūziķa dzīvi braukājot no tūres uz tūri un Tu vēlies:
1. seksu ar grūpijām pa labi un pa kreisi?
2. nonarkojies, piedzēries vai ar abām kondīcijām kopā kāpt uz skatuves?
3. dzert viskiju vai, insert your favorite alcoholic drink here, litriem paralēli laižot heroīnu vēnā un šņaucot koku (var arī savādākā kārtībā)?
4. nomirt savos vēmekļos?

un gala beigās kļūt slavens, tad ziņo.
Ansamblim uz doto mirkli ir nepieciešams pianists, bundzinieks un basģitārists.

Ģeniāli, vienkārši ģeniāli:

Rosemary Woodhouse: You... you had me while I was out?
Guy Woodhouse: It was kinda fun in a necrophile sort of way

How evil are you?

hmm...fear me...

eh, esmu atradis kārtējos muzikālos ģēnijus - Opeth. Nespēju saprast, kāpēc es viņiem uzmanību nepievērsu jau iepriekš, daudz laba par viņiem bija dzirdēts, taču dabūt īpašumā kādu disku, roka necēlās, labi un es atkārtoju, labi, ka šodien es pārvarēju savu slinkumu un pirātiskā ceļā ieguvu visu viņu diskogrāfiju. Tie, kas viņus vēl nav paspējuši ievērtēt, ņemiet vērā to, ka Opeth spēlē diezgan savdabīgā stilu mistrojumā (pievērsiet uzmanību ieraksta virsrakstam), tāpēc daudziem no jums, mani dārgie lasītāji, Opeth mūzika varētu neiet pie sirds, bet paklausieties tik un tā, maz kas, varbūt aizķer.
Kaut kad vēlāk uzrakstīšu par Opeth kaut ko vairāk, jo tagad esmu pārāk aizņemts, klausoties viņu radīto burvību.

Es vakar (17.08.2006.) gandrīz tiku pie DIO koncerta biļetēm, for craps sake, kāpēc tās nolādētās biļēsu servisa kases veras ciet 2130, viņi vispār domā par manām vajadzībām? Labi, nekas, es vēl viņiem atriebšos un biļetes nopirkšu vēlāk šodien (18.08.2006.). Viņi man vēl redzēs velnu (15 LS) MUAHAHAHAHAHAAAA....

Kādā jaukā dienā pagājušo nedēļ, garlaicības un jaunas mūzikas trūkuma organismā vadīts, es nodevos kārtējajiem mūzikas meklējumiem. Nepārāk ilgi brovzējot dažādos eiropas un amerikas izpildītājus es atradu 4 nosaukumus, kuri man iepatikās un mistiskā kārtā arī atbilda manām tābrīža žanra (progressive) prasībām. Dīvainā kārtā, visi šie 4 ansambļi: Platypus, Riversidem, Mago de Oz un Age Of Silence, man iepatikās. Dīvaini tas ir tāpēc, ka lielai daļai progressive metal projektu vokāls, maigi sakot, ir nebaudāms, bet šie izcēlās manās acīs ar to, ka vokāls nebija tik klasiski progresīvs kā parasti.
Tātad, šoreiz es vēlētos izcelt, cildināt un aprakstīt tikai vienu no augstāk minētajiem ansambļiem...can you guess which?
Labi, nemocīšu Tevi, mans dārgais lasītāj un ķeršos vērsim pie ragiem, ansambeli sauc Mago de Oz.
Kad uzliku klausīties šo brīnumu es turpināju brovzēt internetu, kā vēlāk izrādījās, tā bija milzīga kļūda, jo šī nav kārtējā fona mūzikas viduvējība. Ansamblis ir jaizbauda no pirmās skaņas līdz pēdējai, savādāk tiek sabojāts pirmais iespaids. Viņu mūzika ir burtiski fantastiska - melodiskie, tehniskie ģitāras rifi mijas ar fantastiskām sintizātora pasāžām tam klāt kā saldo ēdienu pasniedzot dūdas, vijoles, stabules un netipisku vokālu priekš progressive. Ja neskaita to, ka viņu pēdējie albūmi, diemžēl vienīgie, kurus man izdevās dabūt savos nagos, ir lieliski konceptalbūmi, no drošiem avotiem man izdevās uzzināt, ka šiem 1996. gadā izdevās radīt rokoperu par Jēzus dzīvi modernajā Madridē līdz ar to viņi ieguva slavu Spānijā un kopā ar slavu pie viņiem tika "piemetināta" birka - sātanisti, jo, vels-viņ-zin kādu iemeslu dēļ, šiem sagribējās kritizēt katoļu baznīcu, un tās ietekmi uz kristiešiem. Uzminiet kam tas nepatika? Starp citu, es jums varu iečukstēt austiņā, ka viņi spēlē progressive power metal, tā kā visi tie kam powers ir tuvs sirdij - steidzieties, steidzietis un klausieties šo brīnumu.
Kā jau progressive, savā mūzikā Mago de Oz iekļauj dažādu muzikālo žanru salikumus nomainot ātros rifus uz flamenko, folkmūziku (ne tikai spāņu, gadījumā ja nepamanījāt jau iepriekš atgādināšu, ka šis ir spāņu ansamblis), šiem pat ir izdevies izveidot interesantas smagā kantrī dziesmiņas, nevar nepieminēt arī pārejas uz orķestra mūziku, kas, varbūt tikai manai fantāzijai filmas par Karību jūras pirātiem ietekmē, liek iedomāties kā brakanjeri siro pa jūrām, laupīdami tirgotāju kuģus.
Savdabīga odziņa viņu mūzikā ir tas, ka šie dzied spāniski, man protams patīk klausīties mūziku dažādu eiropas tautu mēlē, bet dažreiz tomēr gribas zināt par ko viņi dzied...eh...laikam spāņu valoda būs jāmācās.
Slinkums mani atkal sāk pārņemt savā varā...laikam jādot beigu verdikts un jāiet gulēt, tātad, dodu...4 acis no 5...tā kā, skrieniet klausīties!

Patiesībā Ādolfs negribēja nodarīt ļaunu ebrējiem, bet pievērst šo tautu Budismam. Viņš vēlējās, lai ebreji tiek ārā no dvēseles pārdzimšanas apļa, jo, kā zināms, no ši apļa var izkļūt 3 glābšanās ceļos:
1.upurēšanās ceļš;
2.izziņas ceļš;
3.ziedošanās ceļš.
Ādolfs vēlējas ebrejiem parādīt izziņas ceļu, tas ir, atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēka dvēsele bezgalīgi pārdzimst un saprotot to, kādēļ tā notiek, cilvēks spēj izrauties no šī bezgalīgā apļa.
Buda sasniedza atklāsmi 35. gadu vecumā, pavadot 6 gadus askēzē, pilnībā atsakoties no savām velmēm, jo velmes ir ciešanas, ja cilveks spēj atbrīvoties no velmēm, viņš pārstāj ciest un sasniedz nirvanu.
Buda šo 6 askēzes gadu laikā bija novedis sevi līdz tadam līmenim, ka pārtika no viena rīsa graudiņa dienā un tad 35 gadu vecumā meditējot zem ķiršu koka viņš saprata, kā izkļūt no šī dvēseles pārdzimšanas apļa.
Ādolfs gribēja palīdzēt ebrejiem sasniegt šo sapratni, viņš viņus pakļāva askēzei, nevis, kā daudzi uzskata, mērdīja badā koncentrācijas nometnēs. Ādolfs vēlējās ebrejus pievērst ticībai, taču daudzi viņa skaisto nodomu nesaprata un nespēja sasniegt apskaidrību, un nomira. Tādēļ Ādolfs, citu nesaprasts, mira bēdīgs savā drūmajā bunkurā.

Šodien, pēc jautri uzrakstītās sporta teorijas ieskaites, nācās doties uz centra pusi savākt, pie drauga atstāto, ģitāru un somu. Loģiski, ka atrodoties centrā slinkums bija doties mājās, tādēļ, es un vēl 2 purni (Valts un Andrejs aka Kuilis, turpmākajm stāstam ir svarīgi jūs iepazīstināt ar čomu vārdiem) devāmies uz Vecrīgas pusi. Ieskrējām Hessītī, paķērām īsti amerikāniskas pusdienas - burgerus, un nolēmām doties uz tivāk Narkesenu, lai paķertu kaut ko alkoholisku. Tālākais mūsu ceļš, pēc ilgas alkohola izvēles, veda uz Bastejkalnu. Tur apēdām burgerus un attaisījām dzērienus, man bija Carlsberg alus, Valtam kaut kāds sidrs, bet Kuilim no Hessīša palikusi drusku koliņa. Valts protams viltīgs būdams, ielēja sidru kolas glāzītē, bet es, kā jau riktīgi kūls džeks, dzēru no pudeles, kura bija aptīta ar maisiņu. Pēc kāda laika, pie mums piespriņģoja 2 jaukas policistes, Valts fiksāks būdams, izmeta glāzīti ārā uzreiz, bet man nepaveicās, par laimi, pudele bija gandrīz tukša. 5 Ls mums nebija pat kopā metot, tāpēc es uz fiksu roku nokliedzu, ka vajag stādīt protokolu, nu ko, uzzināju, ka tā nav laba doma, jo tad uz tiesu jāiet un tur lems sodu no 5-50 Ls. Tad policistītes prasīja, cik mums ir, man bija 0,25 Ls, Valtam 0,70 Ls, Kuilim (viš starp citu pa smalko uz ieskaiti, uzvalkā ieradās un līdz ar to uzvalkā pa centru pastaigājās) 2,35. Un pēkšņi, viena no viņām saka: "Nu labi, dodiet 2 Ls".
Un tā, pateicoties Kuilim, man uz soda talona stāv nevis 5 Ls rēķins, kā vajadzētu būt, bet 2 Ls.

Dievs Tas Kungs uzaicina pie sevis Dž. Bušu vecāko, Gorbočovu un Microsoft tēvu Bilu Geitsu. Pavēsta viņiem, ka nākamnedēļ būs pasaules gals, un liek nodot šo ziņu saviem padotajiem.

Bušs uzstājas tiešā ēterā CNN un pavēsta:

- Man ir divas ziņas. Viena laba, bet otra slikta. Dievs Tas Kungs, kam mēs ticam, tiešām ir. Diemžēl viņš nākamnedēļ rīko pasaules galu...

Gorbočovs uzstājas programmā Vremja un saka:

- Man ir divas ziņas. Abas sliktas. Izrādās, ka Dievs Tas Kungs, kam mēs visi neticējām, tomēr ir. Turklāt viņš nākamnedēļ rīko pasaules galu...

Bils Geitss sasauc Microsoft personāla e - konferenci un stāsta:

- Man ir divas labas ziņas. Pirmkārt, Dievs Tas Kungs atzīst mani par līdzīgu lielajiem valstsvīriem, tādiem kā Bušs un Gorpočovs. Otrkārt, no drošiem avotiem ir zināms, ka nākamnedēļ IBM beigs tirgot OS/2!!!

I`m disappointed, nebiju gaidījis, ka viņi nospēlēs gandrīz 1:1 ar Pink Floyd iemetot tikai nedaudz pārveidotus orģinālizpildījuma "soļņikus". Nevienas atkāpes no Pink Floyd ritma, nevienas atkāpes no Pink Floyd stila. Radās sajūta, it kā es klausītos Pink Floyd nevis Dream Theater, šo sajūtu gan aizdzina Dream Theater vokālists James LaBrie, vismaz viņš par laimi necentās pilnībā atdarināt Pink Floyd. For Craps sake, vai viņi vispār domā par mani.
Žēl, bet varēja būt labāk, daudz labāk.

Mana mazā sirsniņa ietrīsējās priekā un laimē, kad izlasīju šo teikumu: Dream Theater plays Dark Side of the Moon. Uberīgākā progressive metal banda spēlē uberīgākās art rock bandas albūmu, kas gan var būt labāk.
Pirmā lieta, ko es darīju, pēc prieka vēsts izlasīšanas - ķēros meklēt albūmu, lai to iegūtu savā īpašumā pirātiskā ceļā, tas protams izdevās, albūms tūlīt, tūlīt novilksies un pēc šī darba moklausīšanās, paziņošu Jums, kuri varbūt mani lasa, manas pārdomas par šo darbu.

Šodien, pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem palaist spēli Blood Magic (nolādētie jaunie kraki), nolēmu nodoties saviem kārtējajiem jaunas mūzikas meklējumiem, šoreiz devos izbrauzot Japānas galu.
Pirmais, kas iekrita ausī bija D'espairsRay, nedaudz garlaicīga, taču brīžiem interesanta mūzika, pirmais albūms, kuru klausījos bija [Coll-set]. Pirmā albūma puse (līdz 8) dziesmai bija tīri baudāma, tad tas viss palika ļoti garlaicīgi, vokāls sāka krist uz nerviem un muzikālais noformejums bija stipri zem vidējā, pēdējās dziesmās viņi pacēlās un izspieda no sevis pāris ļoti labas dziesmas,taču ar to nepietika, lai izvilktu mani no stāvokļa, kādā es biju iekritis. Es teiktu, ka ansamblis nav nekas uber un nav arī zemē metams (novilku starp citu arī citus albūmus, no kuriem lielas jēgas nebija, jo interesantas bija tikai pāris dziesmas), varbūt kādreiz viņi man pat iepatiksies.
Tālāk es iepazinos ar Nightmare daiļradi. Spēlēt viņi prot, ģitāras un bungu partijas bija pat ļoti baudāmas, taču tas vokāls. 3. dziesmas vidū vokālists man sāka krist uz nerviem, uz beigām protams pieradu, bet...būtībā Nightmare skanētu labāk, ja vokālists necenstos būt tik popsīgs. Kopvērtējumā ansamblis nav nekas kruts un nav zemē metams, gluži kā iepriekšējais.
Nākamais uz listes stāvēja njekij Taketo Koyasu. Izdzirdot pirmo dziesmu sapratu, ka nav priekš manis un nolēmu ātri izskriet cauri visam albūmam...es viņu pat nebūtu klausījies, ja man neiepatiktos 5 dziesma no albūma, pēc tam, kad biju šo kompozīciju noklausījies, devu puikam otro iespēju. Visdrīzāk, ka viņu es vairs nekad neklausīšos, jo no 9 dziesmām uz diska viena "Paradaisu" bija ok un vēl viena "Soro no soko" - laba. Līdz ar to šīs dziesmas nonāks mapē visādi, bet pārējais tiks neatgriezeniski dzēsts.
Vēl viens solo izpildītājs Susumu Yokota no šodienas klausījumiem man patika vislabāk tikai viena iemesla dēļ, šis nespēlēja neko roķīgu, bet gan ambient ar nedaudz tumšām ievirzēm.
Juaki relaksējies pēc Susumu Yokota nolēmu turpināt klausīties šodienas, kā tautā saka, J rock guvumu, jo listē stāvēja vēl kāds ansamblis - High and Mighty COLOR. Pirmais iespaids - kaut kas Linkin Parkisks, taču drīz vien šī sajūta izgaisa. Interesantās kompozīcijas gremdēja nevisai veiksmīgais sievietes vokāls un ikpalaikam ķērcošais džeks. Atkal ansamblis, kuru izbojā vokāls, pie velna, kas tas ir ar tiem japāņiem, kas viņi paši nedzird, ka popsīgais vokāls pie smukajiem, tehniskajiem ģitāras rifiem, interesantajām sintizātora pasāžām un skaistajām bungām neiet klāt. Protams, ne viss ir tik slikti, ir mirkļi, kad šis sievietes vokāls un džeka ķērciens pat izklausās skasti uz muzikas fona, bet šīs skaistās reizes ir maz.
Starp citu es neisaku pievērst uzmanību augstāk rakstītajam, jo man tak ir tik ļoti anāla muzikālā gaume.