![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien, pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem palaist spēli Blood Magic (nolādētie jaunie kraki), nolēmu nodoties saviem kārtējajiem jaunas mūzikas meklējumiem, šoreiz devos izbrauzot Japānas galu.
Pirmais, kas iekrita ausī bija D'espairsRay, nedaudz garlaicīga, taču brīžiem interesanta mūzika, pirmais albūms, kuru klausījos bija [Coll-set]. Pirmā albūma puse (līdz 8) dziesmai bija tīri baudāma, tad tas viss palika ļoti garlaicīgi, vokāls sāka krist uz nerviem un muzikālais noformejums bija stipri zem vidējā, pēdējās dziesmās viņi pacēlās un izspieda no sevis pāris ļoti labas dziesmas,taču ar to nepietika, lai izvilktu mani no stāvokļa, kādā es biju iekritis. Es teiktu, ka ansamblis nav nekas uber un nav arī zemē metams (novilku starp citu arī citus albūmus, no kuriem lielas jēgas nebija, jo interesantas bija tikai pāris dziesmas), varbūt kādreiz viņi man pat iepatiksies.
Tālāk es iepazinos ar Nightmare daiļradi. Spēlēt viņi prot, ģitāras un bungu partijas bija pat ļoti baudāmas, taču tas vokāls. 3. dziesmas vidū vokālists man sāka krist uz nerviem, uz beigām protams pieradu, bet...būtībā Nightmare skanētu labāk, ja vokālists necenstos būt tik popsīgs. Kopvērtējumā ansamblis nav nekas kruts un nav zemē metams, gluži kā iepriekšējais.
Nākamais uz listes stāvēja njekij Taketo Koyasu. Izdzirdot pirmo dziesmu sapratu, ka nav priekš manis un nolēmu ātri izskriet cauri visam albūmam...es viņu pat nebūtu klausījies, ja man neiepatiktos 5 dziesma no albūma, pēc tam, kad biju šo kompozīciju noklausījies, devu puikam otro iespēju. Visdrīzāk, ka viņu es vairs nekad neklausīšos, jo no 9 dziesmām uz diska viena "Paradaisu" bija ok un vēl viena "Soro no soko" - laba. Līdz ar to šīs dziesmas nonāks mapē visādi, bet pārējais tiks neatgriezeniski dzēsts.
Vēl viens solo izpildītājs Susumu Yokota no šodienas klausījumiem man patika vislabāk tikai viena iemesla dēļ, šis nespēlēja neko roķīgu, bet gan ambient ar nedaudz tumšām ievirzēm.
Juaki relaksējies pēc Susumu Yokota nolēmu turpināt klausīties šodienas, kā tautā saka, J rock guvumu, jo listē stāvēja vēl kāds ansamblis - High and Mighty COLOR. Pirmais iespaids - kaut kas Linkin Parkisks, taču drīz vien šī sajūta izgaisa. Interesantās kompozīcijas gremdēja nevisai veiksmīgais sievietes vokāls un ikpalaikam ķērcošais džeks. Atkal ansamblis, kuru izbojā vokāls, pie velna, kas tas ir ar tiem japāņiem, kas viņi paši nedzird, ka popsīgais vokāls pie smukajiem, tehniskajiem ģitāras rifiem, interesantajām sintizātora pasāžām un skaistajām bungām neiet klāt. Protams, ne viss ir tik slikti, ir mirkļi, kad šis sievietes vokāls un džeka ķērciens pat izklausās skasti uz muzikas fona, bet šīs skaistās reizes ir maz.
Starp citu es neisaku pievērst uzmanību augstāk rakstītajam, jo man tak ir tik ļoti anāla muzikālā gaume.
Pirmais, kas iekrita ausī bija D'espairsRay, nedaudz garlaicīga, taču brīžiem interesanta mūzika, pirmais albūms, kuru klausījos bija [Coll-set]. Pirmā albūma puse (līdz 8) dziesmai bija tīri baudāma, tad tas viss palika ļoti garlaicīgi, vokāls sāka krist uz nerviem un muzikālais noformejums bija stipri zem vidējā, pēdējās dziesmās viņi pacēlās un izspieda no sevis pāris ļoti labas dziesmas,taču ar to nepietika, lai izvilktu mani no stāvokļa, kādā es biju iekritis. Es teiktu, ka ansamblis nav nekas uber un nav arī zemē metams (novilku starp citu arī citus albūmus, no kuriem lielas jēgas nebija, jo interesantas bija tikai pāris dziesmas), varbūt kādreiz viņi man pat iepatiksies.
Tālāk es iepazinos ar Nightmare daiļradi. Spēlēt viņi prot, ģitāras un bungu partijas bija pat ļoti baudāmas, taču tas vokāls. 3. dziesmas vidū vokālists man sāka krist uz nerviem, uz beigām protams pieradu, bet...būtībā Nightmare skanētu labāk, ja vokālists necenstos būt tik popsīgs. Kopvērtējumā ansamblis nav nekas kruts un nav zemē metams, gluži kā iepriekšējais.
Nākamais uz listes stāvēja njekij Taketo Koyasu. Izdzirdot pirmo dziesmu sapratu, ka nav priekš manis un nolēmu ātri izskriet cauri visam albūmam...es viņu pat nebūtu klausījies, ja man neiepatiktos 5 dziesma no albūma, pēc tam, kad biju šo kompozīciju noklausījies, devu puikam otro iespēju. Visdrīzāk, ka viņu es vairs nekad neklausīšos, jo no 9 dziesmām uz diska viena "Paradaisu" bija ok un vēl viena "Soro no soko" - laba. Līdz ar to šīs dziesmas nonāks mapē visādi, bet pārējais tiks neatgriezeniski dzēsts.
Vēl viens solo izpildītājs Susumu Yokota no šodienas klausījumiem man patika vislabāk tikai viena iemesla dēļ, šis nespēlēja neko roķīgu, bet gan ambient ar nedaudz tumšām ievirzēm.
Juaki relaksējies pēc Susumu Yokota nolēmu turpināt klausīties šodienas, kā tautā saka, J rock guvumu, jo listē stāvēja vēl kāds ansamblis - High and Mighty COLOR. Pirmais iespaids - kaut kas Linkin Parkisks, taču drīz vien šī sajūta izgaisa. Interesantās kompozīcijas gremdēja nevisai veiksmīgais sievietes vokāls un ikpalaikam ķērcošais džeks. Atkal ansamblis, kuru izbojā vokāls, pie velna, kas tas ir ar tiem japāņiem, kas viņi paši nedzird, ka popsīgais vokāls pie smukajiem, tehniskajiem ģitāras rifiem, interesantajām sintizātora pasāžām un skaistajām bungām neiet klāt. Protams, ne viss ir tik slikti, ir mirkļi, kad šis sievietes vokāls un džeka ķērciens pat izklausās skasti uz muzikas fona, bet šīs skaistās reizes ir maz.
Starp citu es neisaku pievērst uzmanību augstāk rakstītajam, jo man tak ir tik ļoti anāla muzikālā gaume.
relaxed