Tas, ka esi iesācējs ir ļoti labs, pat pārāk labs aizbildinājums,
jo, tikko esi pāris līmeņus augstāk, sākas atbildība, sākas stress.

Noskatoties šodien tādas filmas kā "Home" un "Mary and Max" rodas tikai pāris jautājumi, kas apliecina manu nožēlojamību:
1)kāpēc mēs nevarējām palikt mednieki- vācēji un dzīvot mierā? vai arī- kāpēc mūsu ir tik daudz? kāpēc nevarētu būt nelielas cilvēku grupiņas, kas baudītu dabas skaistumu un bez aizliegumu līmlentēm kāpelētu klintīs un ložņātu gar ūdenskritumiem?
2)kāpēc mēs visi nedrīkstam būt mazi dīvaiņi, sēdēt mājās, ēst šokolādi un darīt pavisam mierīgas lietas, kas neliek mums izcelties vai pagrimt uz pārējo fona, lai nebūtu tā, ka uzreiz citi mūs nepieņem kā normālu sabiedrības daļu? kāpēc vienmēr ir jāspriedelē, vai esi izvēlējies vieglāko (vai grūtāko) ceļu?

Esmu tik nenormāli, nenormāli priecīga!
Varbūt pasaule beidzot sāks klausīties normālu mūziku un mēs vēl neesam zuduši?

Caught between green earth and blue sky, only truth kept me sane, but now lies disturb my peace. The story has been told over and over by liars and it must be retold. Do not struggle when the hook of a word pulls you into the air of truth and you cannot breathe.
For a little while, I ask this of you.
Come with me.

Izlasot šādu ievadu, nevarēju nenopirkt.

varbūt pienācis laiks mazliet atgriezties uz zemes.

Un tomēr- kāpēc?
Kāpēc jāgūst dzīves pieredze caur šādiem notikumiem, šādām situācijām, tukšiem cilvēkiem, neuzticēšanos, sirdsdarbības traucējumiem, šaubām un neziņu?
Nu kāpēc?
Vēsture atkārtojas. Bet šoreiz es nepieļaušu tās pašas kļūdas.
Ir tikai viens risinājums- aizmirst. nedomāt. dzīvot šim brīdim un šeit.

Ar savādu mieru noraugos cilvēkos, kuri iet cauri tām pašām problēmām, kurām pirms laika gāju cauri es.
Es pat nevaru neko pateikt, nevienam es neko nevaru pateikt, jo katrs pats rod savas atbildes.
Laikam jūtos spēcīgāka. Jauna un spēcīga.

Just like me they long to be... high.

Kad cilvēku dzīvēs viss ir kārtībā, kļūst garlaicīgi, un viņi paši sāk izdomāt problēmas, kuras top īstas un no kurām pēcāk nevar tikt vaļā. Tā notika ar mani. Tagad viss šķiet tikai ļauns, murgains sapnis. Taču man prieks, ka neaizgāju ne pie kāda psiho- ārsta, jo lai ko pateiktu kāds cits (lai arī tu kaut ko mazliet arī gūsti), neviens neatrisinās svešas problēmas, pašam vien ir jātiek galā, pašam jāpieņem lēmumi, pašam jāmaina sava dzīve. Turklāt, visas manas problēmas bija tikai galvā. Morāle? Nebojājiet savu dzīvi, ja tajā viss ir kārtībā.

Riebjas piektdienas.

Nedomā. Nedomā, nedomā.

Ir daži cilvēki, uz kuru sejām paskatoties jau vien paliek pretīgi.

Otra lieta. Mūzika prasa daudz enerģijas. Esmu pilnīgi iztukšota.

Es nezinu, kas ar mani notiek.
Pārāk slikti nav, bet pārāk labi arī nē.

Biedri ievērojuši, ka es atkal brīžiem smaidu.

Rīga, Rīga, Rīga, mana Rīga.

Cik reizes var teikt, ka nedrīkst pieķerties cilvēkiem?

Sākumā jau nekad nešķiet, ka būs tik grūti.
Bet ir labi, ir, ir labi.

Be careful what you wish for 'cause you just might get it all.

So damn true.

Es dusmojos uz sevi.
Nejūtos īsti labi apzinoties, cik daudz jāizdara, cik daudz būtu bijis jāizdara.
Grūti, iedomājoties, ka vajag izdarīt visiem pa prātam, vajag izdarīt sev pa prātam.
Darba ir daudz, un es īgņojos uz sevi.

Kas ir mainījies manā dzīve?
Tikai tas, ka man vairs neliekas smieklīgi jociņi par nervu zālēm.

Es fucking nemāku daiļrunīgi izteikties un mierināt cilvēkus, kuriem ir sūdīgi. It sevišķi tāpēc, ka nekas nav viennozīmīgs un arī tāpēc, ka neveidoju tuvas attiecības ar katru pretimnācēju.
Bet kā jau teicu- nekas nav viennozīmīgs, un šajā gadījumā mana runāšanas un mīlestības izrādīšanas nespēja tik ļoti traucē dzīvot.

ne vien rīgā pilsētas bērni iraid!
kauču maziņa mana jēlgalva
vai viss akurāt kā rīgā:
pļaujam akmeņus
slaucam akmeņus
ēdam akmeņus
dzeram akmeņus
arīdzan kakājam akmeņus
tak pakaļu
zaļās lapiņās noslaukām

/Kārlis Vērdiņš/

________________________
*senie jēlgavnieki bijuši makten dūšīgi karotāji un nokauto ienaidnieku jēlās galvas sasprauduši uz mietiem pie pilsētas vārtiem: iz tam arī ceļies jēlgalvas vārds

Kad man bija depresija, un šķita, ka visi ir ar savām dzīvēm apmierināti,
es nevarēju iedomāties, ka kādreiz viss varētu būt pavisam otrādi.
Tāpat kā tad, kad nevari nopirkt pareizā lieluma apavus, bet, kad esi nopircis citus, parādās vesels kalns apavu, kādus gribēji un vēl par lētāku naudu.

Cilvēks visu laiku sevi cenšas iznīcināt- dzerot, pīpējot zāli, mīlot tos, kuri nemīl pretī, ēdot visādus surogātus...
Tāds ir cilvēks.

Kaut kas traks vai traki labs, vēl nezinu.

Being thin. Probably not a subject that you ever expected to read about on this website, but my recent trip to London got me thinking...

It started in the car on the way to Leavesden film studios. I whiled away part of the journey reading a magazine that featured several glossy photographs of a very young woman who is either seriously ill or suffering from an eating disorder (which is, of course, the same thing); anyway, there is no other explanation for the shape of her body. She can talk about eating absolutely loads, being terribly busy and having the world's fastest metabolism until her tongue drops off (hooray! Another couple of ounces gone!), but her concave stomach, protruding ribs and stick-like 13 AP, arms tell a different story. This girl needs help, but, the world being what it is, they're sticking her on magazine covers instead. All this passed through my mind as I read the interview, then I threw the horrible thing aside.

But blow me down if the subject of girls and thinness didn't crop up shortly after I got out of the car. I was talking to one of the actors and, somehow or other, we got onto the subject of a girl he knows (not any of the Potter actresses - somebody from his life beyond the films) who had been dubbed 'fat' by certain charming classmates. (Could they possibly be jealous that she knows the boy in question? Surely not!)

'But,' said the actor, in honest perplexity, 'she is really not fat.'

"'Fat" is usually the first insult a girl throws at another girl when she wants to hurt her,' I said I could remember it happening when I was at school, and witnessing it among the teenagers I used to teach. Nevertheless, I could see that to him, a well-adjusted male, it was utterly bizarre behaviour, like yelling 'thicko!' at Stephen Hawking.

His bemusement at this everyday feature of female existence reminded me how strange and sick the 'fat' insult is. I mean, is 'fat' really the worst thing a human being can be? Is 'fat' worse than 'vindictive', 'jealous', 'shallow', 'vain', 'boring' or 'cruel'? Not to me; but then, you might retort, what do I know about the pressure to be skinny? I'm not in the business of being judged on my looks, what with being a writer and earning my living by using my brain...

I went to the British Book Awards that evening. After the award ceremony I bumped into a woman I hadn't seen for nearly three years. The first thing she said to me? 'You've lost a lot of weight since the last time I saw you!'

'Well, I said, slightly nonplussed, the last time you saw me I'd just had a baby.'

What I felt like saying was, 'I've produced my third child and my sixth novel since I last saw you. Aren't either of those things more important, more interesting, than my size?' But no - my waist looked smaller! Forget the kid and the book: finally, something to celebrate!

So the issue of size and women was (ha, ha) weighing on my mind as I flew home to Edinburgh the next day. Once up in the air, I opened a newspaper and my eyes fell, immediately, on an article about the pop star Pink.

Her latest single, 'Stupid Girls', is the antidote-anthem for everything I had been thinking about women and thinness. 'Stupid Girls' satirises the talking toothpicks held up to girls as role models: those celebrities whose greatest achievement is un-chipped nail polish, whose only aspiration seems to be getting photographed in a different outfit nine times a day, whose only function in the world appears to be supporting the trade in overpriced handbags and rat-sized dogs.

Maybe all this seems funny, or trivial, but its really not. Is about what girls want to be, what they're told they should be, and how they feel about who they are. I've got two daughters who will have to make their way in this skinny-obsessed world, and it worries me, because I don't want them to be empty-headed, self-obsessed, emaciated clones; I'd rather they were independent, interesting, idealistic, kind, opinionated, original, funny - a thousand things, before 'thin'. And frankly, I'd rather they didn't give a gust of stinking chihuahua flatulence whether the woman
standing next to them has fleshier knees than they do. Let my girls be Hermiones, rather than Pansy Parkinsons. Let them never be Stupid Girls. Rant Over.

/Joan Kathleen Rowling/
www.jkrowling.com

viss, kas vien notiek balstās uz idejām, kas čum un mudž visapkārt.
un man patīk stumbleupon.com

Tas, ko vairums uzskata par eksotisku sērgu, rodas tepat mūsu ģimenēs, mūsu skolās, diskotēkās, kas pieejamas visiem. [..] Iedomājoties mazās, salauztās būtnes, kas savā kompānijā mēģina īstenot šo dziļi slēpto nepieciešamību ar sapņu piļu būvēšanu, kuras galu galā spiesti sagraut, kļūst skumji. [..] Ne aiz brīva prāta bērni skrien uz narkotiku scēnu vai apšaubāmām jauniešu sektām, bet gan tāpēc, ka vecākā paaudze negribēti un neapzināti liegusi viņu attīstībā to atbalstu, kas galu galā tiek meklēts dažādajās subkultūrās. Iegājies, ka bērnus ar viņu problēmām nedz pamana, nedz uzklausa. Savukārt bērni, kuriem vajadzētu griezties pēc palīdzības pie vecākiem, to nedara, tāpēc arvien biežāk sapinas pretrunās un bieži pat ir spiesti atrisināt problēmas vecāku vietā. [..] Visa pamatā nav kaut kāda tieksme komunicēt, bet tieši pretēji- sāpīga atraušanās no ģimenes drošajiem balstiem. Tomēr vainas meklēšana kādā konkrētā tēvā vai mātē nozīmētu jautājuma vienkāršošanu. Caur vecākiem pastiprināti iedarbojas sociālā vide un daudzas nevēlamas ietekmes. Daudzu modernu "atpūtas kompleksu" betona tuksneši cilvēku iespiež mākslīgā, aukstā un mehāniskā vidē, kurā katastrofāli daudzās ģimenēs slēptie konflikti saasinās. [..] Zināmu ieguldījumu ar savu anonimitāti, izolāciju un nežēlīgo konkurenci dod masveida produkcijas ražošana skolās. Ja kāds impulsīvs bērns, kurš nevēlas grimt rezignācijā un stulbumā, slepus nobēg sapņu pasaulē un ģimenes un skolas rituālus izpilda formāli, viņš bieži vien izkrīt no sistēmas. [..] Runa ir par to, kā palīdzēt jaunajiem cilvēkiem atjaunot savu iekšējo būtību pēc gandrīz pilnīga iekšēja sabrukuma. Egoisma un nežēlības piesātinātajā vidē [..] to izpildīt nav viegli. Problēma nekādā ziņā nav nododama tikai lielāka skaita ārstu un attiecīgo organizāciju ziņā.

Horsts Eberhards Rihters

When you don't want to feel, death can seem like a dream. But seeing death, really seeing it, makes dreaming about it fucking ridiculous. Maybe, there's a moment growing up when something peels back... Maybe, maybe, we look for secrets because we can't believe our minds...

***

What world is this?... What kingdom?... What shores of what world? It's a very big question you're faced with, Susana. The choice of your life. How much will you indulge in your flaws? What are your flaws? Are they flaws?... If you embrace them, will you commit yourself to hospital?... for life?
Big questions, big decisions! Not surprising you profess careless about them.

Girl, Interrupted

Tas, ka esi sieviete, nenozīmē, ka visas durvis tev būs atvērtas. Gluži otrādi- jābūt divkārt profesionālai, divkārt gudrai, lai tevi pamanītu. Ar sarkano kostīmu vien nepietiek, jābūt dubultā labākai.

Iveta Sers

Atkusnis tiem apsolīja brīvi,
ziema neko nesola, bet žņaudz,
un zem kājām salūst tā kā dzīvi
ziedi, kuri gribēja par daudz.

Tā, kā triekas ķertās acīs zibens,
asni lūst no ziemas katrugad.
Nemāciet man šodien mazāk gribēt,
es reiz gribēt pārstāšu tāpat.

Pārstāšu bez mācībām un draudiem,
un bez lūdzot krišanas pie krūts
un pie zemē sētiem gludiem graudiem
iešu tikpat apklusis un gluds.

Kamēr nē, lai dzīvo rīta rasa!
Un it viss lai manā dzīvē ir
tiešs- kā pāri Rīgai krēslas krāsa,
kā ar liesmu sastapdamies pirksts.

Iztiksim bez solīšanām. Brīvi.
Un nekad vairs neteiksim, ka žņaudz,
tā kā visi, kas grib palikt dzīvi,
tā kā visi, kuri grib par daudz.

Ojārs Vācietis

Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās šautras,
Ar ko mūs tirda saniknotais liktens,
Vai ieročus grābt pretī moku jūrai
Un viņas beigt ar varu?- Nomirt, aizmigt-
Ne vairāk; un teikt aizmiegot, ka gals
Ir sirdēstiem un sāpinājumiem,
Kas miesas daļa?- Tas ir sasniegums,
Viskarstāko vērts ilgu;- nomirt, aizmigt
Un miegā varbūt sapņot;- jā, te šķērslis;
Jo sapņi tie, kas nākt var nāves miegā,
Kad mirstīgie še nokratīti režģi,
Liek vilcināties mums; šis ielāgojums,
No kura nāk pārilgās dzīves posts.
Kas ciestu laika sitienus un pulgas,
Varmāku spaidus, augstprātīgā nievas,
Nonicinātas mīlas rūgto smeldzi,
Valsts kalpu bezkaunības, beztiesību
Un kājas spērienus, ko pacietīgam
Un klusam nopelnam dod nicināmais,-
Ja spētu katrs gūt savu mieru tikai
Ar asmeni? Kas locītos zem nastām,
Kas stenētu un svīstu dzīves jūgā,
Ja nebūtu šīs bailes no kaut kā
Pēc nāves, šīs vēl neatrastās zemes,
No kurienes neviens vēl ceļavīrs
Nav atgriezies? Tās mulst liek mūsu gribai
Un labāk nest tās likstas, kas jau ir,
Nekā uz jaunām, nezināmām lidot.
Tā sirdsapziņa visus dara gļēvus,
Un veselīgam gribas sārtumam
Tā jāsasirgst ar domu bālumkaiti,
Ka nodomiem visdiženākiem rokas
Top sasietas un nekļūst tie par darbiem.

Viljams Šekspīrs "Hamlets"

Zeltains plūda konjaks, džins mirdzēja kā akvamarīns, bet rums bija pati dzīve. Mēs dzelžaini sēdējām uz bāra krēsliem, mūzika čaloja, esamība bija gaiša un stipra; tā vareni plūda caur mūsu krūtīm, bija aizmirstas tukšās, drūmās, mēbelētās istabas, kas mūs gaidīja, bija aizmirsts eksistences izmisums, bāra lete bija dzīves komandtilts, un mēs brāzmaini braucām nākotnē.

/Ē. M. Remarks/

Ar pazīstamā ideālisma mocekļa itāliešu mistiķa un filosofa Džordāno Bruno vārdiem:

"Uz robežas starp mūžību un laicību, starp pirmatnību un atsevišķu radījumu, starp prāta un jūtu pasauli, vienmēr pie šīm abām būtībām dalību ņemdams un it kā tukšo vietu aizpildīdams starp abiem bēgošiem galiem,- tā, nostājies uz dabas un dievības horizonta, stāv cilvēks."

Jā tiešām, tas ir cilvēks, jeb pareizāki: tas ir mūžīgs cilvēka ideāls! Šis ir tas cilvēks, kas zemi nenolād, bet pazīst arī debesi, grib palikt tām uzticīgs un cieš viņu dēļ; kas prātu nenoliedz, bet pazīst arī to, kur beidzas loģika,- dvēseles dziļums, dvēseles rīta blāzmas un puķainās varavīksnas[..] Ar vārdu sakot: kas reālo un pozitīvo kā tādu nebūt nenicina, bet tomēr zina, ka tas aizvien un ik dienas no jauna ir jāpārvar un jāpaceļas tam pāri. Šis ir tas cilvēka tips, kam dzīve ir mūžīga cīņa, bet arī mūžīgi atdzimšanas svētki; tā ir dvēseles tapšana, mūžīga dvēseles uzvara, mūžīga radīšanas sestā diena.

Nezināšana nav radikāli jauna, bet ir tikai kūtra jeb rupja. Tā arī nekad bez suģestijas no ārienes nav naida pilna, jo kā lai cilvēks ienīst to, ko viņš nepazīst, kas priekš viņa nemaz neeksistē? Tātad viņai arī nav ne mazākā nopelna pie tā, ka pie mums vispārības sajūta ir naidīgi disponēta pret dvēseli. Šim naidam tātad ir daudz dziļākas saknes, un nu beigās man jādod īsa un noteikta atbilde uz jau sen uzstādītu jautājumu. Man nav viegli šos vārdus izrunāt, bet jāizrunā viņi ir: tā ir Kaina apziņa. Tā ir vēl ļaunāka nekā Kaina apziņa, tā ir apziņa, ka cilvēks pats savu dvēseli ir nokāvis jeb arī sistemātiski viņu nokauj. Ne sava brāļa, bet savu paša. Ne brāļa asinis brēc uz viņu- no tām vēl varbūt varētu aizbēgt, uz brīdi aizmirsties-, bet paša nožņaugtā dvēsele, kura, lai arī nedzīva un sakropļota, tomēr aizvien vēl krūtīs līdzi jānēsā. Un nav šausmīgāka mirēja par mirstošu dvēseli, un nav briesmīgāka līķa par dvēseles līķi paša krūtīs.

Mums māca mīlēt cilvēci un tautas un šķiras, bet tikai ne cilvēku. Mēs rūpējamies par visvisādiem apstākļiem un labierīcībām, par sociālo un materiālo labklājību, par veselīgām pilsētām, grezniem tautas namiem un mājām, bet tikai nekad par skaistu dvēseli. Drīz mēs ar gaisa kuģiem apbraukāsim neaptveramās gaisa sfairas, brīvāki par putniem un augstāki par mākoņiem, bet tai pašā laikā mūsu fantāzija, kā to zināmas šķiras rakstnieki aizvien gaišāki pierāda, mācās staigāt uz koka kājām- un aizvien zemākām. Un, kad tik dažā no šām tūkstots ārejās kultūras lietām dziļāki iedomājas, tad gan vienīgi īgnums var sacelties pret pievestā izteiciena ačgārnisku saprašanu par dzīvošanu savam laikmetam- tāpat kā mūžībai nedzīvo tas, kas dzīvo sezonas modei; bet mūžībai dzīvojis gan tas un vienīgi tas, kas dzīvojis savai dvēselei, jo dvēsele jau pati sevī nes mūžību, un nav mums citas mūžības kā vienīgi dvēseles un dvēseles augstāko vērtību mūžība. Laikmets priekš dvēseles ir tikai gadījiena piešķirts ārējā ietērpa un ārējās izteiksmes veids, un viņa nozīme priekš tās ir tāda pati kā modes uzvalka un modes zābaku nozīme fiziskajam cilvēkam. Mēs visi viņus lietojam- varbūt izņemot kādus fanātiķus vai askētus- un nebūt negribam pret tiem karot, bet mēs prasām, lai ierāda viņiem pienācīgu vietu.