Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās šautras,
Ar ko mūs tirda saniknotais liktens,
Vai ieročus grābt pretī moku jūrai
Un viņas beigt ar varu?- Nomirt, aizmigt-
Ne vairāk; un teikt aizmiegot, ka gals
Ir sirdēstiem un sāpinājumiem,
Kas miesas daļa?- Tas ir sasniegums,
Viskarstāko vērts ilgu;- nomirt, aizmigt
Un miegā varbūt sapņot;- jā, te šķērslis;
Jo sapņi tie, kas nākt var nāves miegā,
Kad mirstīgie še nokratīti režģi,
Liek vilcināties mums; šis ielāgojums,
No kura nāk pārilgās dzīves posts.
Kas ciestu laika sitienus un pulgas,
Varmāku spaidus, augstprātīgā nievas,
Nonicinātas mīlas rūgto smeldzi,
Valsts kalpu bezkaunības, beztiesību
Un kājas spērienus, ko pacietīgam
Un klusam nopelnam dod nicināmais,-
Ja spētu katrs gūt savu mieru tikai
Ar asmeni? Kas locītos zem nastām,
Kas stenētu un svīstu dzīves jūgā,
Ja nebūtu šīs bailes no kaut kā
Pēc nāves, šīs vēl neatrastās zemes,
No kurienes neviens vēl ceļavīrs
Nav atgriezies? Tās mulst liek mūsu gribai
Un labāk nest tās likstas, kas jau ir,
Nekā uz jaunām, nezināmām lidot.
Tā sirdsapziņa visus dara gļēvus,
Un veselīgam gribas sārtumam
Tā jāsasirgst ar domu bālumkaiti,
Ka nodomiem visdiženākiem rokas
Top sasietas un nekļūst tie par darbiem.

Viljams Šekspīrs "Hamlets"