Caught between green earth and blue sky, only truth kept me sane, but now lies disturb my peace. The story has been told over and over by liars and it must be retold. Do not struggle when the hook of a word pulls you into the air of truth and you cannot breathe.
For a little while, I ask this of you.
Come with me.

Izlasot šādu ievadu, nevarēju nenopirkt.

ne vien rīgā pilsētas bērni iraid!
kauču maziņa mana jēlgalva
vai viss akurāt kā rīgā:
pļaujam akmeņus
slaucam akmeņus
ēdam akmeņus
dzeram akmeņus
arīdzan kakājam akmeņus
tak pakaļu
zaļās lapiņās noslaukām

/Kārlis Vērdiņš/

________________________
*senie jēlgavnieki bijuši makten dūšīgi karotāji un nokauto ienaidnieku jēlās galvas sasprauduši uz mietiem pie pilsētas vārtiem: iz tam arī ceļies jēlgalvas vārds

Tas, ko vairums uzskata par eksotisku sērgu, rodas tepat mūsu ģimenēs, mūsu skolās, diskotēkās, kas pieejamas visiem. [..] Iedomājoties mazās, salauztās būtnes, kas savā kompānijā mēģina īstenot šo dziļi slēpto nepieciešamību ar sapņu piļu būvēšanu, kuras galu galā spiesti sagraut, kļūst skumji. [..] Ne aiz brīva prāta bērni skrien uz narkotiku scēnu vai apšaubāmām jauniešu sektām, bet gan tāpēc, ka vecākā paaudze negribēti un neapzināti liegusi viņu attīstībā to atbalstu, kas galu galā tiek meklēts dažādajās subkultūrās. Iegājies, ka bērnus ar viņu problēmām nedz pamana, nedz uzklausa. Savukārt bērni, kuriem vajadzētu griezties pēc palīdzības pie vecākiem, to nedara, tāpēc arvien biežāk sapinas pretrunās un bieži pat ir spiesti atrisināt problēmas vecāku vietā. [..] Visa pamatā nav kaut kāda tieksme komunicēt, bet tieši pretēji- sāpīga atraušanās no ģimenes drošajiem balstiem. Tomēr vainas meklēšana kādā konkrētā tēvā vai mātē nozīmētu jautājuma vienkāršošanu. Caur vecākiem pastiprināti iedarbojas sociālā vide un daudzas nevēlamas ietekmes. Daudzu modernu "atpūtas kompleksu" betona tuksneši cilvēku iespiež mākslīgā, aukstā un mehāniskā vidē, kurā katastrofāli daudzās ģimenēs slēptie konflikti saasinās. [..] Zināmu ieguldījumu ar savu anonimitāti, izolāciju un nežēlīgo konkurenci dod masveida produkcijas ražošana skolās. Ja kāds impulsīvs bērns, kurš nevēlas grimt rezignācijā un stulbumā, slepus nobēg sapņu pasaulē un ģimenes un skolas rituālus izpilda formāli, viņš bieži vien izkrīt no sistēmas. [..] Runa ir par to, kā palīdzēt jaunajiem cilvēkiem atjaunot savu iekšējo būtību pēc gandrīz pilnīga iekšēja sabrukuma. Egoisma un nežēlības piesātinātajā vidē [..] to izpildīt nav viegli. Problēma nekādā ziņā nav nododama tikai lielāka skaita ārstu un attiecīgo organizāciju ziņā.

Horsts Eberhards Rihters

Atkusnis tiem apsolīja brīvi,
ziema neko nesola, bet žņaudz,
un zem kājām salūst tā kā dzīvi
ziedi, kuri gribēja par daudz.

Tā, kā triekas ķertās acīs zibens,
asni lūst no ziemas katrugad.
Nemāciet man šodien mazāk gribēt,
es reiz gribēt pārstāšu tāpat.

Pārstāšu bez mācībām un draudiem,
un bez lūdzot krišanas pie krūts
un pie zemē sētiem gludiem graudiem
iešu tikpat apklusis un gluds.

Kamēr nē, lai dzīvo rīta rasa!
Un it viss lai manā dzīvē ir
tiešs- kā pāri Rīgai krēslas krāsa,
kā ar liesmu sastapdamies pirksts.

Iztiksim bez solīšanām. Brīvi.
Un nekad vairs neteiksim, ka žņaudz,
tā kā visi, kas grib palikt dzīvi,
tā kā visi, kuri grib par daudz.

Ojārs Vācietis

Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās šautras,
Ar ko mūs tirda saniknotais liktens,
Vai ieročus grābt pretī moku jūrai
Un viņas beigt ar varu?- Nomirt, aizmigt-
Ne vairāk; un teikt aizmiegot, ka gals
Ir sirdēstiem un sāpinājumiem,
Kas miesas daļa?- Tas ir sasniegums,
Viskarstāko vērts ilgu;- nomirt, aizmigt
Un miegā varbūt sapņot;- jā, te šķērslis;
Jo sapņi tie, kas nākt var nāves miegā,
Kad mirstīgie še nokratīti režģi,
Liek vilcināties mums; šis ielāgojums,
No kura nāk pārilgās dzīves posts.
Kas ciestu laika sitienus un pulgas,
Varmāku spaidus, augstprātīgā nievas,
Nonicinātas mīlas rūgto smeldzi,
Valsts kalpu bezkaunības, beztiesību
Un kājas spērienus, ko pacietīgam
Un klusam nopelnam dod nicināmais,-
Ja spētu katrs gūt savu mieru tikai
Ar asmeni? Kas locītos zem nastām,
Kas stenētu un svīstu dzīves jūgā,
Ja nebūtu šīs bailes no kaut kā
Pēc nāves, šīs vēl neatrastās zemes,
No kurienes neviens vēl ceļavīrs
Nav atgriezies? Tās mulst liek mūsu gribai
Un labāk nest tās likstas, kas jau ir,
Nekā uz jaunām, nezināmām lidot.
Tā sirdsapziņa visus dara gļēvus,
Un veselīgam gribas sārtumam
Tā jāsasirgst ar domu bālumkaiti,
Ka nodomiem visdiženākiem rokas
Top sasietas un nekļūst tie par darbiem.

Viljams Šekspīrs "Hamlets"

Zeltains plūda konjaks, džins mirdzēja kā akvamarīns, bet rums bija pati dzīve. Mēs dzelžaini sēdējām uz bāra krēsliem, mūzika čaloja, esamība bija gaiša un stipra; tā vareni plūda caur mūsu krūtīm, bija aizmirstas tukšās, drūmās, mēbelētās istabas, kas mūs gaidīja, bija aizmirsts eksistences izmisums, bāra lete bija dzīves komandtilts, un mēs brāzmaini braucām nākotnē.

/Ē. M. Remarks/

Ar pazīstamā ideālisma mocekļa itāliešu mistiķa un filosofa Džordāno Bruno vārdiem:

"Uz robežas starp mūžību un laicību, starp pirmatnību un atsevišķu radījumu, starp prāta un jūtu pasauli, vienmēr pie šīm abām būtībām dalību ņemdams un it kā tukšo vietu aizpildīdams starp abiem bēgošiem galiem,- tā, nostājies uz dabas un dievības horizonta, stāv cilvēks."

Jā tiešām, tas ir cilvēks, jeb pareizāki: tas ir mūžīgs cilvēka ideāls! Šis ir tas cilvēks, kas zemi nenolād, bet pazīst arī debesi, grib palikt tām uzticīgs un cieš viņu dēļ; kas prātu nenoliedz, bet pazīst arī to, kur beidzas loģika,- dvēseles dziļums, dvēseles rīta blāzmas un puķainās varavīksnas[..] Ar vārdu sakot: kas reālo un pozitīvo kā tādu nebūt nenicina, bet tomēr zina, ka tas aizvien un ik dienas no jauna ir jāpārvar un jāpaceļas tam pāri. Šis ir tas cilvēka tips, kam dzīve ir mūžīga cīņa, bet arī mūžīgi atdzimšanas svētki; tā ir dvēseles tapšana, mūžīga dvēseles uzvara, mūžīga radīšanas sestā diena.

Nezināšana nav radikāli jauna, bet ir tikai kūtra jeb rupja. Tā arī nekad bez suģestijas no ārienes nav naida pilna, jo kā lai cilvēks ienīst to, ko viņš nepazīst, kas priekš viņa nemaz neeksistē? Tātad viņai arī nav ne mazākā nopelna pie tā, ka pie mums vispārības sajūta ir naidīgi disponēta pret dvēseli. Šim naidam tātad ir daudz dziļākas saknes, un nu beigās man jādod īsa un noteikta atbilde uz jau sen uzstādītu jautājumu. Man nav viegli šos vārdus izrunāt, bet jāizrunā viņi ir: tā ir Kaina apziņa. Tā ir vēl ļaunāka nekā Kaina apziņa, tā ir apziņa, ka cilvēks pats savu dvēseli ir nokāvis jeb arī sistemātiski viņu nokauj. Ne sava brāļa, bet savu paša. Ne brāļa asinis brēc uz viņu- no tām vēl varbūt varētu aizbēgt, uz brīdi aizmirsties-, bet paša nožņaugtā dvēsele, kura, lai arī nedzīva un sakropļota, tomēr aizvien vēl krūtīs līdzi jānēsā. Un nav šausmīgāka mirēja par mirstošu dvēseli, un nav briesmīgāka līķa par dvēseles līķi paša krūtīs.

Mums māca mīlēt cilvēci un tautas un šķiras, bet tikai ne cilvēku. Mēs rūpējamies par visvisādiem apstākļiem un labierīcībām, par sociālo un materiālo labklājību, par veselīgām pilsētām, grezniem tautas namiem un mājām, bet tikai nekad par skaistu dvēseli. Drīz mēs ar gaisa kuģiem apbraukāsim neaptveramās gaisa sfairas, brīvāki par putniem un augstāki par mākoņiem, bet tai pašā laikā mūsu fantāzija, kā to zināmas šķiras rakstnieki aizvien gaišāki pierāda, mācās staigāt uz koka kājām- un aizvien zemākām. Un, kad tik dažā no šām tūkstots ārejās kultūras lietām dziļāki iedomājas, tad gan vienīgi īgnums var sacelties pret pievestā izteiciena ačgārnisku saprašanu par dzīvošanu savam laikmetam- tāpat kā mūžībai nedzīvo tas, kas dzīvo sezonas modei; bet mūžībai dzīvojis gan tas un vienīgi tas, kas dzīvojis savai dvēselei, jo dvēsele jau pati sevī nes mūžību, un nav mums citas mūžības kā vienīgi dvēseles un dvēseles augstāko vērtību mūžība. Laikmets priekš dvēseles ir tikai gadījiena piešķirts ārējā ietērpa un ārējās izteiksmes veids, un viņa nozīme priekš tās ir tāda pati kā modes uzvalka un modes zābaku nozīme fiziskajam cilvēkam. Mēs visi viņus lietojam- varbūt izņemot kādus fanātiķus vai askētus- un nebūt negribam pret tiem karot, bet mēs prasām, lai ierāda viņiem pienācīgu vietu.

Ir divas dienas nedēļā, par kurām mums nevajag domāt; divas dienas, kuras vajadzētu atbrīvot no bažām un bailēm.
Viena no tām ir vakardiena ar savām kļūdām un rūpēm, neveiksmēm, sāpēm un bažām. Taču vakardiena ir pagājusi un vienmēr- nesasniedzama. Visas atmiņas visā pasaulē nevar atdot atpakaļ vakardienu. Mēs nekādi nevaram vēlreiz atkārtot to, kas notika vakar. Mēs nevaram izdzēst vārdu no tiem, kop teicām vakar. Taču vakardiena ir pagājusi.
Otra diena, par kuru mums nevajag bažīties, ir rītdiena. ītdiena ar jauniem panākumiem, jaunām grūtībām, lieliem solījumiem un maziem to izpildījumiem. Rīt saule lēks vai nu spoža, vai aiz mākoņiem, bet tā lēks. Taču, kamēr tā lēks, mums nav nekādas daļas par rītdienu, jo tāvēl nav pienākusi.
Mums katram ir tikai viena diena- šodiena. Katrs cilvēks vienas dienas cīniņu ar dzīvi var izturēt. Mēs salūstam tikai tad, kad šodienai pieliekam šo šausmīgo mūžības vakardienu un rītdienu. Nevis šās dienas piedzīvojums ieved cilvēku ārprātā, bet sirdsapziņas pārmetumi un rūgtums par to, kas notika vakardien un bažas par to, kas notiks rīt.
Tāpēc dzīvosim tikai šodien.




Diezgan depresīvi, bet patiesi.

"Neticēt patiesībai, nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums „patiesības nav” jau ir patiesība.
Psiholoģiska drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēku atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda."



JRT

"Kas es esmu? Ko es gribu? Ko varu un ko nevaru? Viņš jautāja simto reizi. Viņam bija četrdesmit gadu. Viņu pazina visa Rīga, asā mēle un indīgā spalva gādāja ienaidniekus visās malās, un tomēr viņš nebija nekas. Aprijis milzumu grāmatu, viņš nebija arī savus studiju ceļojumus nonīcis krodziņos, notvīcis kairinošās izrādēs, nosapņojis kalnos vai Vidusjūras malā, bet pavadījis neatlaidīgā darbā un pētniecībā. Viņš bija apdāvināts ar milzīgu atmiņu, apķērīgs, kustīgs, godkārīgs, pazina ļaudis. Ar desmito daļu viņa dotībām un zināšanām ļaudis tika uz priekšu un kļuva slaveni; viņš varēja pat atrisināt un izskaidrot šo sekmju mechanismu, viņš varēja to iemācīt otram, bet kāpēc pats visur, kur pieskārās, piedzīvoja tikai vilšanos? Kas par lāstu gūlās pār viņu?"

Anšlavs Eglītis "Homo Novus"

Ar bailēm un aizdomām jūs Rīgā tālu netiksiet.
Te ir jātver katra izdevība, bet katrā ķērienā ir risks.



"Par mākslinieku?" iesmējās atraitne, izrunādama mākslinieka vārdu ar vīzīgu uzsvaru, "tad nu gan bada maize gaidāma. Mākslinieku Rīgā Dieva svētība. Pilnas akadēmijas un konservātorijas. Kam netīk strādāt, tas par mākslinieku."



Šīs zilās krēslas stundas Rīgā mēdza būt sevišķi burvīgas rudeņos, kad saradās skolu jaunatne un visa pilsēta likās sakustamies jaunai, rosīgai un priecīgai dzīvei. Čalojošo ļaužu pilnās ielas, mirdzošie, greznie skatu logi, uzpostās, lielās celtnes ierāva svētdienīgajā noskaņā. Tik skaistā pilsētā nemaz nevarēja iet ļauni. Un vai daudz kas neatkarājās no cilvēka paša, no viņa nostāšanās pret apkārtni? Kas visur redz tikai trūkumu, kavēkļus, ļaunprātību un postu, tas pats tur arī paliek, vienalga, vai krāj un taupa savus nabaga grašus, vai arī skauž, nievā un nīst visu. Kas nabags jūtas, par tādu kļūst.



Un viņš atcerējās teicienu, ko reiz viens provinces svētdienas gleznotājs- savādnieks bija uzrakstījis un vienas savas gleznas: "Uzmanības dēļ pasaule iet bojā!" Tikai tagad viņš saprata šo domu. Nekad un nekur nekas nevar sekmēties, ja sāk kauties ar bažām pirms laika.



Cilvēks nespēj apmierināt vairāk kā tikai v i e n u lielu kaislību.
Ja viņš sāk izdabāt vairākām, tad nepanāk ne nieka.



Saprotams, es varu gleznot visu. Bet kam tas vajadzīgs? Vai jūs uzticaties ārstam, kas ārstē visu?- Nē. Jūs ejat pie acu, ausu, ādas ārstiem- pēc vajadzības. Savā specialitātē es esmu nepārspējams.



Anšlavs Eglītis "Homo Novus"