Ir divas dienas nedēļā, par kurām mums nevajag domāt; divas dienas, kuras vajadzētu atbrīvot no bažām un bailēm.
Viena no tām ir vakardiena ar savām kļūdām un rūpēm, neveiksmēm, sāpēm un bažām. Taču vakardiena ir pagājusi un vienmēr- nesasniedzama. Visas atmiņas visā pasaulē nevar atdot atpakaļ vakardienu. Mēs nekādi nevaram vēlreiz atkārtot to, kas notika vakar. Mēs nevaram izdzēst vārdu no tiem, kop teicām vakar. Taču vakardiena ir pagājusi.
Otra diena, par kuru mums nevajag bažīties, ir rītdiena. ītdiena ar jauniem panākumiem, jaunām grūtībām, lieliem solījumiem un maziem to izpildījumiem. Rīt saule lēks vai nu spoža, vai aiz mākoņiem, bet tā lēks. Taču, kamēr tā lēks, mums nav nekādas daļas par rītdienu, jo tāvēl nav pienākusi.
Mums katram ir tikai viena diena- šodiena. Katrs cilvēks vienas dienas cīniņu ar dzīvi var izturēt. Mēs salūstam tikai tad, kad šodienai pieliekam šo šausmīgo mūžības vakardienu un rītdienu. Nevis šās dienas piedzīvojums ieved cilvēku ārprātā, bet sirdsapziņas pārmetumi un rūgtums par to, kas notika vakardien un bažas par to, kas notiks rīt.
Tāpēc dzīvosim tikai šodien.




Diezgan depresīvi, bet patiesi.