Ar pazīstamā ideālisma mocekļa itāliešu mistiķa un filosofa Džordāno Bruno vārdiem:

"Uz robežas starp mūžību un laicību, starp pirmatnību un atsevišķu radījumu, starp prāta un jūtu pasauli, vienmēr pie šīm abām būtībām dalību ņemdams un it kā tukšo vietu aizpildīdams starp abiem bēgošiem galiem,- tā, nostājies uz dabas un dievības horizonta, stāv cilvēks."

Jā tiešām, tas ir cilvēks, jeb pareizāki: tas ir mūžīgs cilvēka ideāls! Šis ir tas cilvēks, kas zemi nenolād, bet pazīst arī debesi, grib palikt tām uzticīgs un cieš viņu dēļ; kas prātu nenoliedz, bet pazīst arī to, kur beidzas loģika,- dvēseles dziļums, dvēseles rīta blāzmas un puķainās varavīksnas[..] Ar vārdu sakot: kas reālo un pozitīvo kā tādu nebūt nenicina, bet tomēr zina, ka tas aizvien un ik dienas no jauna ir jāpārvar un jāpaceļas tam pāri. Šis ir tas cilvēka tips, kam dzīve ir mūžīga cīņa, bet arī mūžīgi atdzimšanas svētki; tā ir dvēseles tapšana, mūžīga dvēseles uzvara, mūžīga radīšanas sestā diena.