viss būs labi, es zinu.

Ai, pēc vasaras vēl nevaru pierast.
Neciešu, ka cilvēki laužas manā dzīvē un uzbrūk,
un es gribu būt mājās.

viena no manām sliktākajām īpašībām ir tā, ka es gribu visu, daudz un uzreiz.

Fight Club ir tik labs. Beidzot noskatījos no sākuma līdz beigām.

ai, es atkal jūtos kā mazā, jaukā koķete.

“…galvenais ir – sevi baigi mīlēt. To man vienreiz dzejniece Inga Gaile teica. Ka nevajag domāt, kāda esmu, – tāda vai šitāda? Ka nevajag nevienam sevi pretnostatīt, bet vienkārši mīlēt. Īpaši, ja tu esi tāds drusku jocīgāks trāpījies, dzejnieks vai kas tur vēl, kuram apkārt viss kopš bērnudārza tā vien kliedz “psihs psihs!” To es nesen sapratu un beidzu bēdāties.”

/Agnese Krivade/

The moment I let go of it was
The moment I got more than I could handle
The moment I jumped off of it was
The moment I touched down

How 'bout no longer being masochistic
How 'bout remembering your divinity
How 'bout unabashedly bawling your eyes out
How 'bout not equating death with stopping

Thank you India
Thank you terror
Thank you disillusionment
Thank you frailty
Thank you consequence
Thank you, thank you silence

[Alanis Morisette- Thank U]

Es nezinu, vēl nē.
Bet tur būs visi, kas man kaut ko nozīmē.

Mūsu dzīvi skaistu padara cilvēki, kas tajā dzīvo.

Ir divas dienas nedēļā, par kurām mums nevajag domāt; divas dienas, kuras vajadzētu atbrīvot no bažām un bailēm.
Viena no tām ir vakardiena ar savām kļūdām un rūpēm, neveiksmēm, sāpēm un bažām. Taču vakardiena ir pagājusi un vienmēr- nesasniedzama. Visas atmiņas visā pasaulē nevar atdot atpakaļ vakardienu. Mēs nekādi nevaram vēlreiz atkārtot to, kas notika vakar. Mēs nevaram izdzēst vārdu no tiem, kop teicām vakar. Taču vakardiena ir pagājusi.
Otra diena, par kuru mums nevajag bažīties, ir rītdiena. ītdiena ar jauniem panākumiem, jaunām grūtībām, lieliem solījumiem un maziem to izpildījumiem. Rīt saule lēks vai nu spoža, vai aiz mākoņiem, bet tā lēks. Taču, kamēr tā lēks, mums nav nekādas daļas par rītdienu, jo tāvēl nav pienākusi.
Mums katram ir tikai viena diena- šodiena. Katrs cilvēks vienas dienas cīniņu ar dzīvi var izturēt. Mēs salūstam tikai tad, kad šodienai pieliekam šo šausmīgo mūžības vakardienu un rītdienu. Nevis šās dienas piedzīvojums ieved cilvēku ārprātā, bet sirdsapziņas pārmetumi un rūgtums par to, kas notika vakardien un bažas par to, kas notiks rīt.
Tāpēc dzīvosim tikai šodien.




Diezgan depresīvi, bet patiesi.

Bernie: But she said she wanted to go out with you?
William: Yes - sort of...
Bernie: That's nice.
William: What?
Bernie: Well, you know, anybody saying they want to go out with you is... pretty great... isn't it...?
William: It was sort of sweet actually - I mean, I know she's an actress and all that, so she can deliver a line - but she said that she might be as famous as can be - but also... that she was just a girl, standing in front of a boy, asking him to love her.
[pause]
William: Oh, sod a dog. I've made the wrong decision, haven't I?


Notting Hill (1999)

"Neticēt patiesībai, nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums „patiesības nav” jau ir patiesība.
Psiholoģiska drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēku atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda."



JRT

Dzīve ir pārāk īsa.

Nopirku humpalās kleitu.
parasti man tāds audums riebjas.
bet šoreiz patika.

"Kas es esmu? Ko es gribu? Ko varu un ko nevaru? Viņš jautāja simto reizi. Viņam bija četrdesmit gadu. Viņu pazina visa Rīga, asā mēle un indīgā spalva gādāja ienaidniekus visās malās, un tomēr viņš nebija nekas. Aprijis milzumu grāmatu, viņš nebija arī savus studiju ceļojumus nonīcis krodziņos, notvīcis kairinošās izrādēs, nosapņojis kalnos vai Vidusjūras malā, bet pavadījis neatlaidīgā darbā un pētniecībā. Viņš bija apdāvināts ar milzīgu atmiņu, apķērīgs, kustīgs, godkārīgs, pazina ļaudis. Ar desmito daļu viņa dotībām un zināšanām ļaudis tika uz priekšu un kļuva slaveni; viņš varēja pat atrisināt un izskaidrot šo sekmju mechanismu, viņš varēja to iemācīt otram, bet kāpēc pats visur, kur pieskārās, piedzīvoja tikai vilšanos? Kas par lāstu gūlās pār viņu?"

Anšlavs Eglītis "Homo Novus"

Ar bailēm un aizdomām jūs Rīgā tālu netiksiet.
Te ir jātver katra izdevība, bet katrā ķērienā ir risks.



"Par mākslinieku?" iesmējās atraitne, izrunādama mākslinieka vārdu ar vīzīgu uzsvaru, "tad nu gan bada maize gaidāma. Mākslinieku Rīgā Dieva svētība. Pilnas akadēmijas un konservātorijas. Kam netīk strādāt, tas par mākslinieku."



Šīs zilās krēslas stundas Rīgā mēdza būt sevišķi burvīgas rudeņos, kad saradās skolu jaunatne un visa pilsēta likās sakustamies jaunai, rosīgai un priecīgai dzīvei. Čalojošo ļaužu pilnās ielas, mirdzošie, greznie skatu logi, uzpostās, lielās celtnes ierāva svētdienīgajā noskaņā. Tik skaistā pilsētā nemaz nevarēja iet ļauni. Un vai daudz kas neatkarājās no cilvēka paša, no viņa nostāšanās pret apkārtni? Kas visur redz tikai trūkumu, kavēkļus, ļaunprātību un postu, tas pats tur arī paliek, vienalga, vai krāj un taupa savus nabaga grašus, vai arī skauž, nievā un nīst visu. Kas nabags jūtas, par tādu kļūst.



Un viņš atcerējās teicienu, ko reiz viens provinces svētdienas gleznotājs- savādnieks bija uzrakstījis un vienas savas gleznas: "Uzmanības dēļ pasaule iet bojā!" Tikai tagad viņš saprata šo domu. Nekad un nekur nekas nevar sekmēties, ja sāk kauties ar bažām pirms laika.



Cilvēks nespēj apmierināt vairāk kā tikai v i e n u lielu kaislību.
Ja viņš sāk izdabāt vairākām, tad nepanāk ne nieka.



Saprotams, es varu gleznot visu. Bet kam tas vajadzīgs? Vai jūs uzticaties ārstam, kas ārstē visu?- Nē. Jūs ejat pie acu, ausu, ādas ārstiem- pēc vajadzības. Savā specialitātē es esmu nepārspējams.



Anšlavs Eglītis "Homo Novus"

viņa skatījās.
bet nejautāja.
par viņu neko viņa nejautāja.
tur jau arī nekā nebija.
un tomēr paldies.
paldies, ka necēli galdā pagātni.

mazliet man pietrūkst veco laiku.
Šonakt sapņoju par vecajiem klasesbiedriem jaunajā literatūras klasē pie jaunās skolotājas. es nebiju iemācījusies dzejoli.

Un mazliet brīvības man pietrūkst. tikai tik, lai nonstopā izlasītu visas "Krēslas" daļas.

Nujā- nav tur ko slēpt- es neprotu dzīvot.
Reibst galva.
Un seju gribas iespiest plaukstās.

un tomēr- visi taču grib mīlēt.
bez izņēmuma,
jo citādi mēs būtu izmiruši.
un ja es neprotu?
un kas par to, ka neprotu?

pēkšņi man ienāca prātā un vajadzēja uzaicināt draugos cilvēku, kuru noteikti vēl laiku pamatīgu nesatikšu.
cilvēku, ar kuru man gandrīz nekā nav kopīga.
bet viņš ir labs cilvēks, un man vajadzēja viņu uzaicināt.

"It kā jau nekas netiek ne dots, ne atņemts... ir tikai tā sajūta... kā sažņaugta dūre... un tad pēkšņi tev kāds paziņo, ka dzīvot atlicis tikai pāris dienu... tu saproti, ka vēlies atplest savilktos pirkstus... ka vēlies aptaustīt pasauli... bet ir jau par vēlu... tevis paša dūre jau visu ir sašķaidījusi... un, galvenais, ka nav ne mazākās nojausmas- kad, pa kuru laiku un kāpēc tu to neesi pamanījis... it kā visu laiku pašā centrā, viducī, siltumā... un tad pēkšņi tev nav vairs nekā..."

/Dace Rukšāne/

ū beibe, man ir sūdīgi. kuņģis mani nemīl un atriebjas ar dedzināšanu. auzu tume top.


vakar nopirku tik stilīgu penāli (lillā ar govi, un tur ir uzraksts "mad")un visādas kladītes un burtnīciņas, un lupatas arīdzan.


vienas augstpapēžu kurpes bija nu tiiik foršas, pie tam tikai pa Ls 9, bet vienu lielumu par mazu. cūcība.
Bet vispār es vnk mīlu atlaides!

ēstirtiklabiēstirtiklabiēstirtiklabi


bet es gribu būt tieva

Jūtos maziņa un melna.
un lieki piebilst- nožēlojama.

Visai pailgu laiciņu es domāju, ka ir vienalga, kur dzīvo. Pasaule ir liela, un aizbēgt var jebkurā mirklī. Tagad es zinu, ka no sevis jau nevar aizbēgt. Ja vien kaut kur zemes virsū tev ir mājas, tās tur būs, un vienmēr gaidīs tevi atpakaļ.

Vai, cik skaisti es runāju, pilnīgi smiekli nāk.

 

Ak jā, un Agnesei Krivadei bija tāds dzejolis "Mājas". Tas skanēja šādi:

 

brīžos, kad domāsi – šobrīd tu pierādi dzīvi - kad krogā dzer šņabi vai svešā dzīvoklī pisies uz grīdas – paskaties logā – tur jau viņš stāv - un arī pārējie – garām acīm piespiežas stiklam – čeburaška un donalds daks, rūķu karalis, vaktiņš un pirmā skolas diena, pirmais divritenis škoļņiks, un glāze silta piena, tētis jocīgā miera stājā - un domā – kad ta vienreiz beigs ākstīties – un kad ta vienreiz nāks mājā

tēma gan cita, bet dzejolis patīk. Man vispār patīk dzejoļi. Kārlis Vērdiņš, piemēram. Māte saka, ka rupjības protot rakstīt visi, bet es nepiekrītu. Arī to vajag prast. Cilvēki, kam ir ko pateikt, skaļas domas- tas ir tas, kas man patīk. Šodien. Un vēl dažreiz. Un tā es sēžu un lasu.
Šodien.
Mājās.

Vienreiz ir jāizvēlas, tagad vai nekad. Dzīve brīvdienas nedod, tāpēc izmanto iespēju, kad tev tā tiek dota. Tu vēl visu vari mainīt. Tieši tagad.