Visai pailgu laiciņu es domāju, ka ir vienalga, kur dzīvo. Pasaule ir liela, un aizbēgt var jebkurā mirklī. Tagad es zinu, ka no sevis jau nevar aizbēgt. Ja vien kaut kur zemes virsū tev ir mājas, tās tur būs, un vienmēr gaidīs tevi atpakaļ.

Vai, cik skaisti es runāju, pilnīgi smiekli nāk.

 

Ak jā, un Agnesei Krivadei bija tāds dzejolis "Mājas". Tas skanēja šādi:

 

brīžos, kad domāsi – šobrīd tu pierādi dzīvi - kad krogā dzer šņabi vai svešā dzīvoklī pisies uz grīdas – paskaties logā – tur jau viņš stāv - un arī pārējie – garām acīm piespiežas stiklam – čeburaška un donalds daks, rūķu karalis, vaktiņš un pirmā skolas diena, pirmais divritenis škoļņiks, un glāze silta piena, tētis jocīgā miera stājā - un domā – kad ta vienreiz beigs ākstīties – un kad ta vienreiz nāks mājā

tēma gan cita, bet dzejolis patīk. Man vispār patīk dzejoļi. Kārlis Vērdiņš, piemēram. Māte saka, ka rupjības protot rakstīt visi, bet es nepiekrītu. Arī to vajag prast. Cilvēki, kam ir ko pateikt, skaļas domas- tas ir tas, kas man patīk. Šodien. Un vēl dažreiz. Un tā es sēžu un lasu.
Šodien.
Mājās.