1 Everything has its own time, and there is a specific time for every activity under heaven: 2 a time to be born and a time to die, a time to plant and a time to pull out what was planted, 3 a time to kill and a time to heal, a time to tear down and a time to build up, 4 a time to cry and a time to laugh, a time to mourn and a time to dance, 5 a time to scatter stones and a time to gather them, a time to hug and a time to stop hugging, 6 a time to start looking and a time to stop looking, a time to keep and a time to throw away, 7 a time to tear apart and a time to sew together, a time to keep quiet and a time to speak out, 8 a time to love and a time to hate, a time for war and a time for peace. 9 What do working people gain from their hard labor? 10 I have seen mortals weighed down with a burden that God has placed on them. 11 It is beautiful how God has done everything at the right time. He has put a sense of eternity in people's minds. Yet, mortals still can't grasp what God is doing from the beginning to the end [of time]. 12 I realize that there's nothing better for them to do than to be cheerful and enjoy what is good in their lives. 13 It is a gift from God to be able to eat and drink and experience the good that comes from every kind of hard work. 14 I realize that whatever God does will last forever. Nothing can be added to it, and nothing can be taken away from it. God does this so that people will fear him. 15 Whatever has happened [in the past] is present now. Whatever is going to happen [in the future] has already happened [in the past]. God will call the past to account. 16 I saw something else under the sun: There is wickedness where justice should be found. There is wickedness where righteousness should be found. 17 I thought to myself, "God will judge righteous people as well as wicked people, because there is a specific time for every activity and every work that is done." 18 I thought to myself, "God is going to test humans in order to show them that they are [like] animals." 19 Humans and animals have the same destiny. One dies just like the other. All of them have the same breath [of life]. Humans have no advantage over animals. All [of life] is pointless. 20 All [life] goes to the same place. All [life] comes from the ground, and all of it goes back to the ground. 21 Who knows whether a human spirit goes upward or whether an animal spirit goes downward to the earth? 22 I saw that there's nothing better for people to do than to enjoy their work because that is their lot [in life]. Who will allow them to see what will happen after them?

Nu, lūk, tas ir tas, pēc kā visu dzīvi esmu vadījusies. Tu nevari ņemt vienu lietu un to pielāgot. Vai pielāgoties. Notiek lietas, KURĀM IR JĀNOTIEK.

Tieši pēdējā gada laikā es esmu sapratusi, cik ļoti mīlu Latviju. Šeit viss ir. Mūsu mūziķi ir brīnišķīgi, mūsu aktieri ir lieliski, visi mani draugi ir te un es esmu šeit tik laimīga. Ha, ironiski tāpēc, ka gatavojos aizbraukt. Bet šī sajūta- neizmērojamā skaistuma sajūta, māju sajūta- tā liek domāt, ka atgriezīšos. Un, ja ne ātrāk, tad vismaz vecumdienās. Es gribu latviešu vīru un latviešu mazbērnus vecumdienās. Puķes pļavā un mežu. Man to vajag. Bet to nekad nevar zināt, kā dzīve iegrozās.

Sensacionālais atklājums, ka tagad šeit var ievietot arī video, liek pārdomāt, ka varbūt ir vērts atgriezties šajā lapā. Neesmu gan pārliecināta vairs par to, ka protu publiski rakstīt, taču to nekad nevar zināt.
See ya!

VIDEO IR AVARĒJIS

Ar katru dienu šis profils man riebjas aizvien vairāk. Es negribu vairs iesaistīties tajā balagānā, ko varētu nosaukt par wanna-be cibošanu. Nē, nē. Esmu inteliģenta jauniete, un tādas lietas kā "sekojiet man vairāk" mani neinteresē. Kaut kur šajā pasaulē vēl ir daudz normālu cilvēku, es to zinu, tikai neesmu vēl viņus satikusi. Es negribu vairs runāt par visu, kas notiek manā dzīvē, pat ar tiem, kas mani nezina, ne. Bez tam, nav jau tā, ka visus tas ļoti interesētu. Šķiet, ka agrāk es biju vairāk apsēsta. Mēs visi jau gribam sagrābt no pasaules daudz, daudz, tik daudz, cik vien iespējams, bet kādā mirklī tomēr nākas atdurties pret sienu un saprast, ka nekas nav bezgalīgs.

Pārāk daudz sakritību. Bohemijas laiks daudz ko ir ietekmējis manā dzīvē, bet cilvēki, kas ietekmēja, vairs neraksta. Es nu izvācos. Nē, ārā jau nedzēšos, bet nedomāju, ka vēl šeit nopietni rakstīšu. Esmu jau atradusi jaunus apartamentus- gan privātus, gan pārāk neitrālus, lai mani varētu pazīt. Laikam tas ir tas, ko vēlos. Zinu, kur mājo pāris man tuvas dvēseles, no kurām visus šos rakstīšanas gadus esmu slēpusies, varbūt pienācis laiks satikties, redzēt un, galu galā, arī sarunāties ar dzīviem cilvēkiem.

Un viss ir mūsu pašu lēmumi, atcerieties to. Notiek tā, kā jānotiek.

Paldies par visu.

Es vairs neesmu bohemija.

Esmu milzīgi pateicīga, ka man nācies dzīvot dažādās vidēs un saskarties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Tas ir mani paglābis no milzuma aizspriedumu. Ciematu nūģi, mazpilsētnieki un Rīdzinieki. Valsts ģimnāzijas audzēkņi, profeņu studenti, izlutināti mammas bērniņi un topošie mūziķi. Gudrie un stulbeņi. Šikie un humpalnieki. Tievie un resnie. Klačotāji un saturīgi runājošie. Iedvesmojošie un skaudīgie. Reālie un utopiskie. Rupjie un pārpieklājīgie. Patiesie un lišķi. Dīvaiņi un normālie . Klasiskās mūzikas cienītāji, džezisti, metālisti un šlāgeru mīļotāji.
Tas viss veidojis manu uztveres veidu, kurš tikai turpina pilnveidoties.
Protams, man ir aizspriedumi, bet kuram to nav?
Anšlavs Eglītis savā garadarbā "Homo Novus" saka, ka cilvēks, kuram nav aizspriedumu, ir miris, jo tieši aizspriedumi veido mūs par tiem, kas esam.

Mani pēdējā laika divi TOP vārdi ir "ienīstu" un "neciešu".

Ak, kāpēc mēs dzīvojam? Un kāpēc nekas nemainās?
Es neticu tam stulbajam liktenim. Tad jau nebūtu interesanti. Tad viss būtu izlemts jau iepriekš. Sabojāts jau iepriekš.

LIFE IS A BITCH

Es zinu, ka būtu gribējusi, lai šajā skolā man daudzas lietas skaidro citādi, lai pasaka, kā viss notiek, lai iedod pareizās metodes un parāda, kā mācīties. Bet tā nebija.
Zinu, ka jaunajai paaudzei man vajadzētu mācēt paskaidrot, pateikt visu citādi, bet es nezinu, kā.
Zinu tikai, ka vajag citādi.
Bet tajā pašā laikā katram tāpat radīsies cita pārliecība, cita izpratne.
Un ja jau viss ir mūsu pašu lēmumi...
Un, ja kāds man toreiz būtu teicis, ka šeit nemāca fiziku, es nekad nebūtu nākusi.
Labi, ka neviens neteica.

Jūtos veca, lai gan man ir tikai septiņpadsmit. Daudzas lietas vairs nav pa spēkam un kaut kā jauna uzsākšana vispār ir utopiska. Es gan arī laikam to nemaz negribu.
Nezinu, kas ir vairāk sačakarējis manu prātu- alkohols vai diētas, bet tagad tā īsti panest nespēju ne vienu, ne otru.
Pabeidzu pārlasīt vienu no savām mīļākajām grāmatām- Ketlīnas Tesāro "Nevainību", tā ir ģeniāla, ticiet man.
Un viena no galvenajām domām ir par to, ka nekas nenotiek tāpat vien. Tās ir mūsu izvēles. Mēs paši to visu gribam. Varbūt Dievs jau iepriekš visu ir nolicis, bet, tā kā nekādas sakarības tāpat nevar saprast, tad to mēģināt darīt nemaz nav vērts. Ir jādzīvo. Un it viss, kas notiek, ir mūsu pašu lēmumi.
Gribas mieru. Negribas neko, tā īsti jau ne. Negribas cilvēkus, negribas jokus. Melanholija. Mans melnais suns.
Bet ne gluži. Nē, es neļauju sev grimt, vismaz pagaidām nē.
"Bet tu nekad nezini, tas var atgriezties," viņa teica. Kamēr tu nedomā par lietām, tās nenotiek. Bet tad kāds pagriež tavu pasauli kājām gaisā un ļauj saprast, ka ne viss ir tā, kā tu domā.
Viss reiz beidzas. Grūtības beidzas.

Laikam vajadzētu domāt par to, kas ļauj man vēl justies dzīvai. Sestais stāvs naktī. Sēžu uz palodzes pie milzīga, perfekti caurspīdīga loga. Gaismas slīd pāri austceltņu stiklotajiem sāniem. Balti mākoņi un zvaigznes debesīs. Esmu dzīva. Saullēkti. Esmu dzīva. Arī daži saules krāsu gammu salikumi liek man tā justies. Putni debesīs.
Es esmu kaija! Bet es neesmu nekāda sasodīta Čehova kaija. Neesmu neveiksminiece. Mana dzīve ir tikai mazliet sarežģīta, mazliet nesaprotama...
Manī ir tikai viena skaidra un patiesa lieta. Tā ir ticība. Labajam un mīlestībai.

Kur ir mans sasodītais jaunības maksimālisms?
Es zinu, ka man bija abonements vēl uz vismaz pieciem gadiem!

Daudziem no mums galvā esot biezpiens.
"Es negribu. Es nevaru. Ko es vispār šeit daru? Salīdzinājumā ar citiem esmu sūds. Kā es varu sevi vispār saukt par mūziķi, ja mans kursabiedrs ir jau tik daudz sasniedzis? Ja nu mani nevienam nevajadzēs? Mūsu ir pārāk daudz. Konkurence. Vai es varēšu kaut ko vispār nopelnīt? Varbūt vispār mācīties kaut ko citu? Kāpēc man mēnešiem jāstrādā pie vienas dziesmas, un tik un tā tā nav laba?"

Tāds biezpiens.
Daudz kam jau esmu tikusi pāri, bet visam nē. Tie ir tikai tādi posmi, kam jāiziet cauri.

I'm just going through a phase right now. Everybody goes through phases and all, don't they? /Salinger 'Catcher In The Rye'/

Pavasaris, pavasaris galvā.
Miers un mazliet sentimenta.

Saka jau, ka sievietes nomierinoties un esot laimīgas, kad tām esot bērni.
Man līdz bērniem vēl tālu.
Bet atzīšos, ka ar jaunām augstpapēžu kurpēm gan mani varbūt pat varētu pieradināt.

Nekas nenotiek tā, kā tu gribi, kā ir cerēts.
Bet notiek citādi.
Un varbūt labāk.

Mācību gads tuvojas noslēgumam.
Aivien vairāk pēdējā laikā dzirdu valodas par to, cik māksla ir prasīga un cik daudzi to nevar panest.
Patiešām- katrs otrais nevarot būt mūziķis.
Un bariņš absolventu pēc skolas beigšanas dodas pa pavisam citām takām. Viņi runā un runā, bet man šķiet dīvaini, ka tiek runāts par to, ka "nedarām taču to skolas dēļ, darām to priekš sevis", ko es zināju jau sen, sen.
Un es palieku.
Palieku mūzikā.
Bet man arī ir laiks.

aprīlis.
tikai?
jau?
jau.

Ja man jautā, vai atdarinu kādu cilvēku, rodas viela pārdomām.
Tā kā jau nē.
Taču cieņa un bijība pret minēto personu man tiešām ir liela. Bet vai tad var būt citādi? Vai tu vari justies citādi par cilvēku, kurš uzvedis tevi uz tavas dzīves pareizā (cerams) ceļa?
Un ne tikai tas.
Viņa ir arī vienkārši baigi forša, gudra, talantīga un savdabīga. un skaista arī, jā.

Mans Ego ir apmierināts.
muļķīgi, ka vajadzīgs kāda cita apstiprinājums nenovīdīgiem novērojumiem, par kuriem vispār nevajadzētu domāt.
bet gribas taču, lai kāds pasaka, ka esmu labāka, foršāka un tā tālāk un tā joprojām.
Plus vēl šodien brīvi varu izspiegt 3. oktāvas do.

Dažreiz es jūtos pārāk bezspēcīga.

Ak, es esmu tāda muļķe!

Visu laiku kaut kas notiek.
Man tagad laikam ir bedres periods.
Tā kā savu veselību esmu salaidusi pilnīgā dirsā, no rītdienas pievērsīšos veģetāriem principiem. laiks glābties.
esmu atradusi mazliet miera. atkal lasu grāmatas un pētu visādus rakstus par džeza mūziķiem.
cenšos kārtot savu dzīvi.
vienīgais, ko pagaidām nekādīgi nevaru sakārtot, ir mans dienas režīms.

Es esmu tāda liekule, un man tas riebjas.

Vakar bija vienkārši ideāls NiMo koncerts @Piens.
Ja jūs vēl nezināt, kas ir NiMo, jums tiešām vajadzētu!

Laiks ir pārāk ātrs un attīstība- pārāk lēna.
Vai tiešām ir jāpaiet gadu desmitiem, lai sasniegtu... lai vispār kaut ko sasniegtu?

No manis kaut kas iznākšot.
tā viņi runā.

Pēkšņi sapratu, ka viss ir vislabākajā kārtībā.
Ka viss būs vislabākajā kārtībā.

Ļoti grūti jau ir atbildēt uz jautājumiem:
ko tu klausies, ko neklausies?
ko dari, ko nedari?
kas ir vajadzīgs un kas nē?
ir slikti, ja ir tikai aktīvā prakse un nav klausīšanās un otrādi.
un vēl tu nekad nevari zināt, kas notiks, kam kas būs vajadzīgs.

Man nevajadzētu būt tādai idiotei un sagruzīties un līst zem segas tikai tāpēc, ka šonedēļ vēl neko (gandrīz neko) lietderīgu neesmu izdarījusi, esmu uzrijusies un viss besī ārā.
Es saku: "Saņemies meitēn!" un daru to, kas darāms. Nekad, nekad nedrīkst ļaut sev grimt.

Šis saucas:
Party party piektdien,
vazājamies apkārt ar sāpošu kaklu sestdien,
pamostamies pagalam iesnaini svētdien,
piedodiet, pirmdien es nevaru iet uz skolu.

Par mīlestību domāt nedrīkst.
Nav laika tādām lietām.

Ir traki.
Un vienatnē es pilnīgi jūdzos, fak!

Var jau būt, ka šķiet stulbi. Neaizgāju uz aerobiku, lai pa to laiku mācītos, bet tā kā balss lāgā negribēja klausīt un nebija arī vīžokļa spēlēt to, kas uzdots, visu vakaru cītīgi mācījos Erik Satie Gnosienne No 3.
Dažreiz jāļauj sirdij vaļa :)

Tik labi atkal būt dzīvai un priecīgai! :)

Man dzīvē ir paveicies ar to, ka, lai arī varbūt vienmēr atradīsies kāds labāks, vienmēr atradīsies arī kāds 3x sliktāks, un es izšļūkšu un izbraukšu, ja vien likšu lietā savu galvu.

Džeki mēdz izskatīties labi paši no sevis.
Meitenēm... ir jāpiepūlas.

Vecā labā bohēma.
Te tev nu bija.

Par to, kāpēc tieši mani iepriekšējās dienas jautājumi ir idiotiski- ja visi tā darītu, pasaule neattīstītos un mēs paši arī nē. No challenge. Dažreiz ir pārāk grūti pacelt savu pēcpusi no mīkstajām mēbelēm.
Paldies Dievam, vismaz būšu atsākusi aktīvo dzīvesveidu, kam tik ļoti vajadzētu nākt par labu.
Jūtos labi un cenšos izmantot laiku lietderīgi.
Izvairos no kaitīgiem vilinājumiem. Atgriežos pie pirmsākumiem, pie sevis.