blond

Es sadedzināju savu pirmo dienasgrāmatu, kuru rakstīju tad, kad man bija 12 gadi. Pēc tam nožēloju. Tāpēc savas vēlākās dienasgrāmatas - no 14 gadu vecuma - neiznīcinu, jo zinu, ka nožēlošu. Es esmu priecīga par katru rakstu galiņu, ko esmu atradusi no saviem vecākiem - tēta vēstuli mammai ar siltiem vārdiem. Un mammas dienasgrāmatu - vien dažas lappuses - par ceļojuma iespaidiem uz Krimu. Es priecātos, ja mani tuvie cilvēki rakstītu dienasgrāmatas, jo tad es viņus varētu labāk iepazīt un saprast.

(Reply to this)