blond

20:27: 2000
Šī bija lieliska diena.
Tikko atnācu no pastaigas gar jūru. Nostaigāju divas stundas. Gāju uz Lūžņas pusi, tālu, vēl aiz Imanta, varbūt aiz pašām Lūžņām. Netālu no Miķeļtorņa pie jūras stāvēja robežsargs. Aizgāju dažus kilometrus un apsēdos kāpās lasīt. Redzu – puisis nāk. Domāju – paies garām – nē, nāk klāt.Sajūta diezgan nepatīkama. Nāk, nāk. Kad ir jau kādu divu metru attālumā, es neizturu.
-Kas ir?
-Čto?
-Čto nado?
Pa to laiku viņš jau pienācis gluži klāt. Piesarcis. Diezgan neveikli mīņājas.
-Da tak, djelatj ne čevo. Skučna.
Es neatbildu.
-A vi prijezžaja?
-Mestnaja.
-Čto?
-Metsnaja!
Pusisi vēl pamīņājas, piesarkst vēl vairāk, un iet prom. Nogājis soļus piecus, pagriežas atpakaļ un saka pār plecu:
-A vi uže ispugaļis… ņe nado bojaca… dumaiķe, raz uš v forme, tak…
-Prosto bezljudna zdesj.
-Pravo bezljudna…
Tā viņš aizgāja.
Es mirkli vēl izlikos lasām, tad devos atpakaļ. Tikai pēc laba laika pamanīju, ka visus tos kilometrus gar jūru viņš bija gājis likdams pēdas manās pēdās.