blond

Te gribu, te negribu, tā tas ir. Man liekas, īstenībā gribu, bet tad jādzīvo pavisam citādi. Kādēļ gribu? Kad sanāk, tas ir milzīgs prieks vienu brīdi. Tāds, ne ar ko nesalīdzināms. Un arī rakstot, - kad jau rakstot jūti, ka sanāk - ir kaifs.
Un vēl, tas garīgi paceļ pāri ikdienai un sūda kantorim.
Ja ilgi neraksti, ir tāda sajūta, ka ilgi galvu nebūtu mazgājis, knieš un kasās, un tad, kad izmazgā to galvu, tad ir kādu brīdi tik forši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man ir paniskas bailes no teksta labošanas pēc tā uzrakstīšanas. sajūta, ka sanāk jau rakstot ir tas kas liek mēģināt atkal un atkal. ar laiku izstrādājas kaut kāds mehānisms kā apmēram var pietuvoties tam stāvoklim un tad es burkšķu, ka man kaut kas cits jādara, jāmācās, jāstrādā. informācija ir mūsos, ka tā var, nu mums nav glābiņa :)

(Reply to this) (Parent)