Divaini, ka piektdiena, dīvaini, ka tas viss, kas noticis, noticis vienā nedēļā. Nogurums briesmīgs, tos 100m, ko nedēļas laikā esmu nogājusi pa ielu, pa svaigu gaisu, izjutu kā cietumnieks, atbrīvots no ieslodzījuma. Bet uz īsu laiku. Faktiski šobrīd jūtos pamesta viena un nezinu, kā tālāk dzīvot. Tas nav par personīgo, protams. :
Comments
ellīga nedēļa nudien. īstenībā visas divas. man iestājies tas pēc-stresa nogurums un depresņaks, kad nav skaidrs, kam tas viss, un nevar ne uz ko saņamties. bet tas jau pārejoši.
Izklausās, ka tas viss lipīgi. Vai arī tāds vīruss. Man arī pilnīgs izmisums. Un arī nezinu, kā tālāk dzīvot.
Tas, ka citiem līdzīgi, droši vien nav mierinājums. Un man nav nekādas atbildes, izņemot to, ka nekas uz vietas nestāv un pavisam noteikti šo stāvokli nomainīs kāds cits. Galvenais, lai sliktāk nepaliek.