Bet vislabākais ir tas, ka mamma smejas. Viņa smejas par piečurāto gultu, kad es saku, - oi, kā tu laid, kas par strūklu tavos gados!, - un smejas, kad tikko ir apraudājusies par to, ka es viņas slimo, sāpīgo roku esmu neuzmanīgi izkustinājusi, un par to, ka galvai nav labi ne pa labi, ne pa kreisi. Un smejas viņa tiešām sirsnīgi, kā mazs bērns. Un par to es viņu ļoti mīlu un tā es arī gribētu, ja neizdosies nomirt uzreiz un pēkšņi. Bet nu man, šķiet, ir visi dotumi kļūt par neciešamu, ļaunu un riebīgu slimnieci. :
Comments
|
atļaušos iebāzties ar savu viedokli. Mana ikdienas pieredze rāda, ka tādi cilveki, kuri ir loti mīleti, nekad (o.k., par 98%) nekļūst par neciešamiem, riebīgiem slimniekiem. Es par ģimenes mīlestību.
(Reply to this) (Thread)
nezinu. man nav iepriekšējas pieredzes, bet to, ka esmu nejauka, es zinu, un nez vai tas varētu tā mainīties.
|
Gan jau ka tas nejaukums ir nenopietnās situacijās, nu tur gripa, vēders sāp un zobs sastrutojis, bet, kad jūti, kad pēdējā stundiņa klāt, tad novērtē tos, kas ap tevi un mīl.
man vienreiz bija tipa tur pēdējā stundiņa pēc sirds operācijas - tad es vispār nevienu negribēu redzēt. bet runa ir par tādu nīkšanu, kad ne mirt, ne dzīvot. tur varētu atraisīties visļaunākie instinkti.
|
man liekas, ka ir atškiriba, kad tādas lietas notiek ar puslīdz jaunu cilvēku un tādu, kurš jau krietni gados. Jaunais divreiz ātrāk iekritīs depresijā.
A vai gadījumā nav otrādi? Mīlēti ir tie, kas vienkārši nav riebīgi - ne kā slimnieki, ne kā neslimnieki, viņi tādi vienkārši ir?
(Reply to this) (Parent)