Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
jā, jā man ir bijis drusku līdzīgi. arī ar invalīdu. bet viņā tomēr bija kaut kāda pašapziņa, kaut kāda stulba cerība, acīmredzot, aiz tā, ka nebija par daudz skumju grāmatu izlasījis, tas bija vienīgais, kas to glāba.
un vēl ir tā ar šitiem cilvēkiem. tu tikai parunājies, nu tā virspusēji, vai uzraksti kādu vēstuli. un tad vairs neraksti. un tad viņš sāk it kā nemanāmi, bet provocēt vainas sajūtu, ar tādiem viegliem puspajokam dramatiskiem mazvērtības sajūtu ietverošiem pārmetumiem. "nu ja, es jau domāju, ko gan TĀDA kā tu, var atrast manī"..."nu ja, es jau zināju, ka..."..."nu ja, es jau sākumā domāju, kāpēc gan nez tāda kā TU grib ar mani iet satikties", ļoti mokoši šādi cilvēki.
un vēl ir tā ar šitiem cilvēkiem. tu tikai parunājies, nu tā virspusēji, vai uzraksti kādu vēstuli. un tad vairs neraksti. un tad viņš sāk it kā nemanāmi, bet provocēt vainas sajūtu, ar tādiem viegliem puspajokam dramatiskiem mazvērtības sajūtu ietverošiem pārmetumiem. "nu ja, es jau domāju, ko gan TĀDA kā tu, var atrast manī"..."nu ja, es jau zināju, ka..."..."nu ja, es jau sākumā domāju, kāpēc gan nez tāda kā TU grib ar mani iet satikties", ļoti mokoši šādi cilvēki.