:
Paspēju vēl agri pirms brokastīm um mantu krāmēšanas nopeldēties. Ak, kāpēc mēs visu laiku tik vēlu cēlāmies, tie rīti tik skaisti un svaigi! Bet nu, jāsaka, arī gulēt te bija neslikti.
:
Es te kravājot mantas nolēmu atstāt savu sarkano blūzi, kura man principā riebjas un kuru paņēmu līdzi tikai tāpēc, ka tā ir plāna. Un tad es atcerējos situāciju Andžūnas tirgū. Biju ieklīdusi vienā būdā, man mugurā bija tā pretīgā sarkanā blūze, un indiete nu ņēmās mēģināt man visu ko iesmērēt, un visu sarkanu: that's your color! Beigās man apnika un es atbildēju, ka sarkans nepavisam nav my color un mam tas riebjas. Viņa bija pārsteigta - bet es taču to valkājot! Jā, es teicu tīri dusmīgi: I hate it but I wear it! Indiete sāka smieties kā traka, sita man pa plecu un pa muguru, un atkārtoja manus vārdus, un es jutu, ka viņai kaut kā pēkšņi esmu iepatikusies. Jebkurā gadījumā, kad es pateicu, ka neko nepirkšu (Andžūnas tirgū!), viņa ne druskas neapvainojās, atkārtoja doesn't matter, doesn't matter un, visu laiku draudzīgi klapēdama man pa muguru un gardi smiedamās, laipni izvadīja mani no būdas ārā un vēl māja pakaļ ar roku.
:
Un tagad mēs atkal esam Mumbajā, smalkā hotelī pie lidostas, un es nebūtu gatava bāzt degunu ārā no šejienes bez vajadzības vairs ne par kādu naudu, tik vājprātīgs bija brauciens šurp ar niknu un badīgu šoferi, kurš mūs redzami ienīda un nicināja, tomēr kategoriski pieprasīja dzeramnaudu, kura viņam nepienācās. Un ar ubagiem, kas krustojumos burtiski spraucās iekšā pa logiem, sievietēm un bērniem, bāzdami savas šmulainās roķeles tieši zem deguna - nošaujiet mani, ja esmu nežēlīga vai netaisnīga, bet es nevaru iedot visiem, viņu ir par daudz, un nevaru arī katram pa taksometra logu sākt angliski skaidrot: ziniet, man atlikušas tikai 500 rūpiju zīmes (5 Ls), un tās man vēl būs vajadzīgas. Tad atliek tikai sēdēt ar trulu seju, neskatīties uz viņiem vai mēģināt aizvērt logu, riskējot iespiest kādu mazu rociņu.
Diezgan grūti morāli tikt galā ar tādu situāciju.
Diezgan grūti morāli tikt galā ar tādu situāciju.