:
Pēdējais vakars Goa, pēdējās vakariņas Candolim restorānā Bomras, pēdējais mājupceļš tā sauktajā taksometrā caur tumšajiem iekšzemes ciematiem un pārmēru spožajiem piejūras kurortiem.
Viņiem interesanta tā "taksometru" sistēma. Visi mūsu takši ir no tuvākā ciemata un tie ir lētāki kā tūrisma centros. Tās ir nekādi neiezīmētas dažādu marku mašīnas, lielākas vai mazākas, lielākoties vecas un pamatīgi nodilušām bremzēm, vairāk vai mazāk netīras, ar vai bez kondicioniera, kā likums - bez drošības siksnām auzmugures sēdeklim. Ja siksnas tur tomēr ir, tad indietis vienkarši paslēpj to iespraušanas ligzdu, bet visbiežāk - kaut kā pārbūvē un pārvelk pakaļējo sēdekli, salaižot to vienā "dīvānā", acīmredzot uzskatidams drošības siksnas par tādu lieku vietas tērēšanu.
Mašīnas ir kādas piecas, bet šoferi ikreiz citi un nav piesaistīti konkrētām mašīnām. Ir pilnīgi maldīgi iedomāties, ka Tu vari uz nākamo dienu sarunāt to pašu mašīnu ar to pašu šoferi. Tev to apsolīs, bet tā nekad nebūs. Tas vienkārši nestrādā.
Šim nekur nereģistrētsjam ciema kooperatīvam, kurš, manuprāt, strādā tikai uz šo vienu mazo viesnīciņu, tomēr ir arī kaut kāda vadība vai organizatoriskais centrs, jo viņi, kad tiek uzjautāti par cenu, parasti zvana kaut kam un konsultējas. Tāpat tiek kaut kur zvanīts, ja nav skaidrs maršruts.
Cenas sākumā bija 1200 rūpiju par pilnas dienas braucienu, kādi 600 vakarā uz restorānu. Taču kaut kā šo desmit dienu laikā īso braucienu cenas visiem šoferiem draudzīgi uzbrauca augšā, sasnigdamas pat tūkstoti (11 latu), jo mutiskais tegrāfs laikam padeva ziņu, ka "tie nekaulējas".
Lielākā daļa šoferu brauc labi un pamazām jau mēs sākam relaksēties, neprātīgajā satiksmē pilnīgi nododot sevi " dieva rokā". Sāk pamazām arī noskaidroties viņu sazināšanās un signālu sistēma. Viņi nekad un nekad un vispār nekad nelieto pagriezienu signālus, paļaujoties uz principu "es redzu to, ko es redzu" un tumsā pretīmbraucējiem ziņojot par apdzīšanu ar tālo uguņu midžināšanu, kas gan pamatīgi apžilbina pretimbraucēju, bet nav nemanāmi. Tiesa, jebkuru šeit parastāko satiksmes situāciju es jebkur citur vērtētu kā ekstrēmu.
No mašīnas uz mašīnu ceļo mūzikas puļķītis ar kaut ko, ko varētu saukt par ārzemju estrādes izlasi, repertuārs jau zināms no galvas.
Vēl gan rīt jātiek līdz lidostai un tā tālāk, un Pauls tikko atrada Padaules Veselības Organizācijas aizpērnā gada datus, kur Indija ir pirmajā vietā pasaulē satksmes negadījumos bojā gājušo skaita ziņā, apsteidzot pat Ķīnu. Katru stundu uz Indijas ceļiem iet bojā 13 cilvēku, skaitot tikai uz vietas beigtos, jo par vēlāk slimnīcā mirušiem datu vienkārši nav.
I
Viņiem interesanta tā "taksometru" sistēma. Visi mūsu takši ir no tuvākā ciemata un tie ir lētāki kā tūrisma centros. Tās ir nekādi neiezīmētas dažādu marku mašīnas, lielākas vai mazākas, lielākoties vecas un pamatīgi nodilušām bremzēm, vairāk vai mazāk netīras, ar vai bez kondicioniera, kā likums - bez drošības siksnām auzmugures sēdeklim. Ja siksnas tur tomēr ir, tad indietis vienkarši paslēpj to iespraušanas ligzdu, bet visbiežāk - kaut kā pārbūvē un pārvelk pakaļējo sēdekli, salaižot to vienā "dīvānā", acīmredzot uzskatidams drošības siksnas par tādu lieku vietas tērēšanu.
Mašīnas ir kādas piecas, bet šoferi ikreiz citi un nav piesaistīti konkrētām mašīnām. Ir pilnīgi maldīgi iedomāties, ka Tu vari uz nākamo dienu sarunāt to pašu mašīnu ar to pašu šoferi. Tev to apsolīs, bet tā nekad nebūs. Tas vienkārši nestrādā.
Šim nekur nereģistrētsjam ciema kooperatīvam, kurš, manuprāt, strādā tikai uz šo vienu mazo viesnīciņu, tomēr ir arī kaut kāda vadība vai organizatoriskais centrs, jo viņi, kad tiek uzjautāti par cenu, parasti zvana kaut kam un konsultējas. Tāpat tiek kaut kur zvanīts, ja nav skaidrs maršruts.
Cenas sākumā bija 1200 rūpiju par pilnas dienas braucienu, kādi 600 vakarā uz restorānu. Taču kaut kā šo desmit dienu laikā īso braucienu cenas visiem šoferiem draudzīgi uzbrauca augšā, sasnigdamas pat tūkstoti (11 latu), jo mutiskais tegrāfs laikam padeva ziņu, ka "tie nekaulējas".
Lielākā daļa šoferu brauc labi un pamazām jau mēs sākam relaksēties, neprātīgajā satiksmē pilnīgi nododot sevi " dieva rokā". Sāk pamazām arī noskaidroties viņu sazināšanās un signālu sistēma. Viņi nekad un nekad un vispār nekad nelieto pagriezienu signālus, paļaujoties uz principu "es redzu to, ko es redzu" un tumsā pretīmbraucējiem ziņojot par apdzīšanu ar tālo uguņu midžināšanu, kas gan pamatīgi apžilbina pretimbraucēju, bet nav nemanāmi. Tiesa, jebkuru šeit parastāko satiksmes situāciju es jebkur citur vērtētu kā ekstrēmu.
No mašīnas uz mašīnu ceļo mūzikas puļķītis ar kaut ko, ko varētu saukt par ārzemju estrādes izlasi, repertuārs jau zināms no galvas.
Vēl gan rīt jātiek līdz lidostai un tā tālāk, un Pauls tikko atrada Padaules Veselības Organizācijas aizpērnā gada datus, kur Indija ir pirmajā vietā pasaulē satksmes negadījumos bojā gājušo skaita ziņā, apsteidzot pat Ķīnu. Katru stundu uz Indijas ceļiem iet bojā 13 cilvēku, skaitot tikai uz vietas beigtos, jo par vēlāk slimnīcā mirušiem datu vienkārši nav.
I