Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Sapņu burvība ir tā, ka tie nogalina realitāti. Un, nogalinot realitāti, dažkārt ir grūti saprast, vai tie nokauj arī mani vai tieši pretēji - padara dzīvu. Ar alkoholu attiecīgos brīžos ir līdzīgi.

Kad no rīta pamodos un ieraudzīju, cik ārā skaista un saulaina diena, uzreiz sapratu, cik tā ir piemērota, lai šodien vienatnē piedzertos. Aizgāju un nopirku. Pirms tam tik mazliet pasēdēju parkā, kurš pilns ar mazu bērnu čalām, suņu rejām, mīlīgiem pāriem, vecīšiem, kas pļāpā un min krustvārdu mīklas utt. Pasēdēju viena un palasīju E.Zālīti, lai gan piemērotāks, iespējams, būtu bijis kas cits. Tagad dzeru "rīta" kafiju, bet pēc tam... tad jau redzēs.

"What is it about a beautiful sunny afternoon, with the birds singing and the wind rustling through the leaves, that makes you want to get drunk?" (Jack Handey) Ai, atbilžu ir neaprakstāmi daudz.

Šņabis un zaptsūdens.

Mhm. Tā viš i. Tā paiet tā dzīve, sadirstā un veltā, bļin.

UPD. Manā šņabī peldēja divi iebalzamēti drozofili. Un tas dīvainā kārtā liek domāt nevis par to, vai dzert to šņabi vai labāk nē, bet par to, kā mēs savas dzīves beidzam.

Čin, čin!

Šodien (tagad) gribas pudeli vīna un vairāk neko.

Kad jūs pēdējo reizi gulējāt agrā rīta stundā divu ielu krustojumā, nesatraukdamies ne par ko? Brīnišķīga pēcaksāmena nakts,kas pavadīta fantastiskās sarunās ar kursabiedru klaiņojot pa tuvējām Maskačkas ieliņām, pareizticīgo kapiem, guļot tukšu ielu krustojumā un tukšojot viskija pudeli. Brīvības sajūta.
Ar labunakti!

Nu jau kādu stundu esmu atkal skaidrā. Lai man piedod Māte par neapciemojumu, bet tagad, kad beidzot izpagulēts, jāsāk lasīt mega garie teksti augstskolai.

..

Vakar kursabiedrs pateica, ka es vienmēr - neatkarīgi no tā, ko daru un kur atrodos - izskatoties abdolbījusies. Allažiņ spīdīgas acis, vijīgas kustības un pārsvarā daudz smaida. Ko tādu es dzirdu pirmo reizi! Izskatoties es nudien tā, ka visu laiku kaut ko lietotu. Viņaprāt, tā esot mana pati jaukākā īpašība :)

Turpmākās 2 nedēļas esmu stingri nolēmusi iespēju robežās dzert katru dienu. Stulbi, ka uz darbu jāiet - tas stipri apgrūtina plāna izpildi par visiem 100 %, bet man jau patīk pārvarēt grūtības. Šūpuļtīklā un stāvus, priekā!

4 viskiji ar kolu + 7 tīri rumi + 1 rumkola + 1 asiņainā mērija šodien rezultējas kā gadsimta paģiras. Es nudien nespēju atcerēties, kad pēdējoreiz jutos tik ļoti dranķīgi. Un morphine raisīja izbrīnu, kuram var tikai piekrītoši māt līdzi galvu un bolīt acis: kādā veidā manī vispār tik daudz lien iekšā?? Mēģināju lāpīties, bet tas visu padarīja tikai vēl sliktāku.
Ak, dārgie cibiņi, šī ir tā diena jeb, pareizāk, sakot NEdiena, kad labāk būtu giljotinēties.

Man vienmēr savā ziņā daudz vairāk paticis dzīvot manā fantāziju pasaulē, jo tur valdu es. Pašam sava leiputrija. Visi sūdi sākas brīdī, kad mēģini savu mazo, necilo, bet teiksmaino pasaulīti pārnest uz reālo dzīvi, tad attopies, stāvot gruvešu kaudzē, jo sāk brukt ne tikai galvā celtās pilis, bet arī reālās dzīves pieticīgās, bet tomēr siltās būdiņas. Es patiesībā vairākas stundas varu pavadīt veģetējot dzīvojot savās domās, kas no citu skatpunkta, absolūti nepārspīlējot, izskatās kā trula blenšana sienā / griestos, vārdu sakot - nekurienē. Un, ja vien ir vaļa, varu tā pavadīt gana daudz laika. Tur vesela telenovele aļa ziepene sanāktu, ja kādam ļautu tur ieskatīties, jo par spīti tam, ka varu tur veidot visu, ko vēlos, tur tomēr ir milzīgas mākslīgās šķēršļu joslas, jo mazajiem meža dīvainīšiem iz manas dzimtas in general patīk visu darīt šūpuļtīklā un stāvus, proti, pārvarēt grūtības, un to nu es izturu arī savu smadzeņu kroku lielākajā lolojumā. Vienīgi nekas nav izteikti melns vai balts, bet gan drīzāk vienmērīgi pelēks, lai saglabātu vismaz kādu saikni ar realitāti. Njā, bet iekšā nevienu nav droši laist, tad uzzinās pārāk daudz tāda, kas rūpīgi slēpts vai, drīzāk, sargāts daudzus gadus.


Netēmā: gribu iedzert. Ja reiz šo dienu sāku ar alu, tad varbūt to tā arī varētu beigt. Tā vietā man ir šokolādes konfektes un tirpstoša kreisā roka. Es droši vien beigšu savu dzīvi papildinot LV statistiku par sirds un asinsvadu slimībām, ja vien pirms tam mani nenobeigs kāda visai zināma aknu kaite.

Back to work.

Krogu dzīvē jau ir izstrādājušies pāris nenovēršami maršruti. Proti, aizejot uz vienu vietu, kaut kur dziļi smadzeņu krokā jau visiem ir zināms, kura būs nākamā vieta, kur iegriezīsimies. Tas, protams, ir dziļi saistīts ar faktoru "āķis lūpā".
Un dažkārt Tu cilvēks vienā vietā satiec kādu, ar ko Tev kaut kas ir bijis, aizej uz otru vietu un satiec kādu, ar ko Tev kaut kas ir bijis. Bet dažreiz Tu viņus satiec vienkopus, un tas ir vēl jocīgāk nekā iepriekš aprakstītā situācija.