Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Negribas to visu aizbaidīt (tfu, tfu, tfu), bet man jau ceturto dienu negribas griezt vēnas. Turklāt tam nav nekāda pamatojuma, jo nekas nav uz labo pusi mainījies, nekas jauns nav noticis. Savā ziņā tas pat sāk radīt bažas - kur mana ierastā melanholija? Vai drīzāk šī nav kāda demence?

Lai nu kā, jāiedzer vīns. Čin-čin!

P.S. Ak, jā - un brālēns ir prom. Aizgāja dzīvot pie beibes. Žēl. Mēs jutāmies kā ģimene - kas tā arī ir. Pietrūks. Par to arī jāiedzer.

Pamodos un uzreiz sapratu, ka šī ir laba diena, lai iedzertu. Brokastu tēja pat nebija pusē, kad sapratu, ka arī viskijs būs gana labs. Viskijs it is.

Sajūta vēl joprojām kā 2012'ajā: tātad - ne par kripatiņu labāka. Un nudien - kādēļ lai būtu labāk, ja mainījušies tikai skaitļi un esmu tieši par divām dienām tuvāk savai nāvei?
Bet dzīvokļa biedrene, optimiste, saka, ka jābūt ir labāk - varbūt tikpat nemierīgi un vēl joprojām kā pa kalniem un lejām (jo to saudz par dzīvi, ja!), bet labāk. Un, ziniet, man gribas viņai ticēt.

P.S. Man liekas, ka kaut niecīga, bet tomēr pastāvoša daļa alkohola manās asinīs ir vismaz piecas dienas.

Pamodos dienvidū, 'brokastīs' izdzēru vienu atšālējušos alu no piektdienas un tagad turpinu ar jau trešo. Piektdienas iespaidā radušās fiziskās paģiras vakar uzlāpīju ar Jagermeister, bet morālās lomkas nav tik viegli izdzīt no organisma. Man būtu jāmācās kontrolēt savas mirklīgās vēlmes un iegribas, vārdu sakot, impulsivitāti, jo tajos brīžos smadzenes laikam tiek sliktāk apasiņotas, tās netiek līdzi vai tiek noignorētas vispār, tādējādi izdarot gauži kļūdainas darbības, ko vēlāk vienmēr nožēlo.

Pirms kāda laika izdomāju, ka tad, kad nomiršu, gribu, lai man pa virsu uzstāda bērzu. Lai tas kuplo un zeļ. Bračka teica, ka diez vai tas bērzs virs manis būšot dzīvotājs, visticamāk tuvējā apkārtne pārvērtīšoties neauglīgā placī mana toksiskuma dēļ patērētā alkohola iespaidā. Joks, protams. Es pēdējā laikā patērēju grādīgos normas robežās. Ir bijuši periodi, kad robežas nojūk.

Kāds paziņa man reiz teica, ka jaukas sievietes viņi izdrāž un pamet, bet, ka nejaukās ir tās, kam viņi dzied serenādes. Man visu laiku gribējās piekrist, bet, tā kā, manuprāt, es neesmu diez ko jauka, tad kaut kas šeit nestrādā. Un vispār - arī ja serenādes dzied nejaukajām, apprec beigās tik un tā jaukās, bļin.

Bet man ir vīns. Vīns izglābs pasauli arī 21. decembrī.

Es nupat tā pārkodu sev mēli divās vietās, ka mute vēl joprojām pildās ar saldeno asins garšu. Sūrst un sulojas.

Tikmēr dzīslās pamazām ieplūst sarkanvīns.

Ak, Jēzus Kungs, svētā Marija, Māra un Dēkla arīdzan, kā gribas iedzert! Mājā tikai brendijs bez uzdzeramā, kas neiet iekšā, un ar notecējušu termiņu Optima līnijas alus.... Bet vispār man jāraksta eseja, kura, kā droši vien varat iedomāties, diez ko labi nerakstās, toties dzērienu jūtos pelnījusi, jo šodien esmu sadarījusi makten daudz svarīgu lietu saistībā ar prodžektu, ko lēnām čubinu (šis mīļums aprij neiedomājami daudz laika, ka es, bezdarbniece būdama, jūtos kā strādājoša, tikai bez algas).
Tātad gribu dzērienu! Nepilngadīgā Anna, Portishead un visāda citāda visai melanholiska mūzika rauj saprāta jumtu. Ak, kā vajag dzērienu (saviebtu seju paskatos uz brendija pārpalikumiem, kas arī pietiek tikai diviem malkiem)...

Es kapāju
Tu kapā
Viņš, viņa kapā
Mēs kapājam
Jūs kapājat
Viņi, viņas kapā

VANAGU!

Vīns ieaijā tik patīkami, tik saldeni. Dzīve uzreiz liekas mazliet vienkāršāka, nekā pirms brīža. Skaistāka gan neliekas, tikai vienkāršāka, un arī tikai uz brīdi. Man vispār patīk (un padodas?) pārvarēt grūtības (tas laikam mums cirslīšu dzimtā raksturīgi), bet dažkārt gribētos visu tā vienkārši. Ne tik vienkārši kā kotletes un minets, tā nē. Bet tā vienkārši un arī skaisti - kotletes, dejas un tad jau var arī minetu.

Tā patīkamā sajūta, kad asins sāk atšķaidīties ar vīnu (vizualizējiet!). Es pēdējā laikā varētu pārtikt no sarkanvīna un Nick Cave vai kādas tikpat melanholiskas mūzikas, jo tas ir vienīgais, kas notur mani vismaz kaut kādās attiecībās ar veselo saprātu.
Un, katru reizi apmeklējot slimnīcas, tur esošo smaržu sajaukums un ārsti baltos uzsvārčos manī izraisa ārkārtīgi divējādas sajūtas - valdzina un biedē vienlaikus.

Ja novilkšu līdz gadiem 75, es varētu sākt lietot plašu klāstu dažādu apreibinošu vielu, ko tagad tomēr zināmas bailes par veselo saprātu un fizisko veselību liedz. Sākot ar klepus sīrupu un beidzot ar sniedziņu. Iespējams, es beigās tecinātu siekalu un būtu diezgan dārzenīga, bet varbūt es kļūtu vienkārši mazliet muļķīga, nesaprātīga un tādēļ arī mazliet laimīga. Vai nav skaistas beigas?

Šobrīd esmu klasiska un garlaicīga līdz pēdējam. Alus.