Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Vispār nav svarīgi. Bet kas gan ir?

Man vienmēr savā ziņā daudz vairāk paticis dzīvot manā fantāziju pasaulē, jo tur valdu es. Pašam sava leiputrija. Visi sūdi sākas brīdī, kad mēģini savu mazo, necilo, bet teiksmaino pasaulīti pārnest uz reālo dzīvi, tad attopies, stāvot gruvešu kaudzē, jo sāk brukt ne tikai galvā celtās pilis, bet arī reālās dzīves pieticīgās, bet tomēr siltās būdiņas. Es patiesībā vairākas stundas varu pavadīt veģetējot dzīvojot savās domās, kas no citu skatpunkta, absolūti nepārspīlējot, izskatās kā trula blenšana sienā / griestos, vārdu sakot - nekurienē. Un, ja vien ir vaļa, varu tā pavadīt gana daudz laika. Tur vesela telenovele aļa ziepene sanāktu, ja kādam ļautu tur ieskatīties, jo par spīti tam, ka varu tur veidot visu, ko vēlos, tur tomēr ir milzīgas mākslīgās šķēršļu joslas, jo mazajiem meža dīvainīšiem iz manas dzimtas in general patīk visu darīt šūpuļtīklā un stāvus, proti, pārvarēt grūtības, un to nu es izturu arī savu smadzeņu kroku lielākajā lolojumā. Vienīgi nekas nav izteikti melns vai balts, bet gan drīzāk vienmērīgi pelēks, lai saglabātu vismaz kādu saikni ar realitāti. Njā, bet iekšā nevienu nav droši laist, tad uzzinās pārāk daudz tāda, kas rūpīgi slēpts vai, drīzāk, sargāts daudzus gadus.


Netēmā: gribu iedzert. Ja reiz šo dienu sāku ar alu, tad varbūt to tā arī varētu beigt. Tā vietā man ir šokolādes konfektes un tirpstoša kreisā roka. Es droši vien beigšu savu dzīvi papildinot LV statistiku par sirds un asinsvadu slimībām, ja vien pirms tam mani nenobeigs kāda visai zināma aknu kaite.

Back to work.