Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Nāku mājās, kā vienmēr godīga un tikla, no veikala ar visai nepievilcīgu sarkano rimi maisiņu, kurā iegādāts dienišķais viskijs, tfu, maize, protams, MAIZE, kad negaidīti tieku uz ielas uzrunāta angļu mēlē. Man galvā jau izskrien cauri dažādas versijas par to, kādu ielu cilvēks lūgs viņam kartē parādīt. Tā vietā kungs stādas priekšā kā Fatih (turks), sakot, ka redzējis mani no pretējās ielas puses. Smuka es esot un forša frizūra man esot, viņš šeit, Rīgā, strādājot, saku "cool, good for you" - es arī šeit strādāju... Tad vinš aicina iedzert, es atsaku, tad viņš aicina iedzert sestdien pa dienu, ja man tas tīkot labāk (ooo, kāds džentlbeņķis - PA DIENU!!!, nodomāju), jo tad viņš būšot lamīgākais vīrs, kāds pa zemes virsu staigājis. (Nu, jā, pēc kniebiena jau visi ir laimīgākie vīri, kādi pa zemes virsu staigājuši.) Atvadoties viņš mani skūpsta uz vaigiem pa trīs lāgi (jo tā Turcijā darot!). Tad viņš mani apkampj (jo arī tā Turcijā pieņemts izdarīties ar cilvēkiem, kas patīk) - apkampiens bija stipri par ilgu, viņš atstāja uz manis savu smaržu, pē...
Tā lūk, ja vien gribētu, tik ātri un viegli man nekad neviens kniebiens nebūtu nācis - atliek iziet uz ielas, pat krogu nevajag. Jēzus.

Jāsaka gan, ka trakas lietas notika arī piektdienas naktī Teātra bārā. Coito ergo sum pārceļas no Vecpilsētas uz Rajona krogiem.
Jāsāk būs vilkt nikāba, vai ziniet.

Rīt beidzot patiesi lietderīgi izmantošu savu dekolteju. Blašķei vai vidēja izmēra butelei. Lai iegūtu apstiprinājumu par grādu, būšu ar grādiem. Lūk.

Esot arī smuki jāģērbjas, jobtvai. Tas laikam nozīmē uzvilkt kleitu, kuru nevelku uz darbu, bet, piem., uz teātri un operu, vai ne? Nu, labi. Tik daudz es varu piepūlēties.

UPD. Tā vietā Bļanna apvilka kaut ko diezgan nepiedienīgi īsu, ha!

Uzreiz atvainojos par nesvarīgu un sievišķīgu ierakstu, bet sāpe ta' dziļa, brūce asiņo. Rau, no rīta pavadīt 30 min, pielaikojot visus puslīdz pieklājīga garuma svārkus un kleitas, un konstatēt, ka šodien viss riebj un nekas nepiestāv tik un tā, beigās nospļauties un apvilkt džinsus, ir stulbi. Gribējās tā smuki šodien. Nesanāca.


Un vispār - tas pavasaris, maita, kairina dvēseli. Nu, un ko tālāk? Kā tagad būt ražīgai, kā piespiest sevi dienā celt valsts IKP, bet naktīs nevis klausīties cīruļu vīterošanā un sajust uz ādas liegu vēju, bet nodoties akadēmiskai prāta kutināšanai četrās sienās? Un šis ir tikai sākums, dārgie draugi. Jo tālāk, jo trakāk. Sāks ziedēt aličas un ķirši, un vēlie vakari / agrie brīvdienu rīti tā vien prasīsies pēc pastaigām pa Maskavas forštati un Ivana kapiem, tukšojot viskiju un runājot par Būtisko.

Krūšu galiņi ir pirmie, kas reaģē uz to, ka telpā nav diez ko silts. Zosāda uzmetas tikai pēc tam. Mhm. /Aiziet apvilkt praķīti/

tā arī zināju...

Ja jums gadienā ir vagīna, tad šodien jūs, iepērkoties Drogas, varējāt tikt pie Raffaello konfektes (ar maigu kokosa apvalciņu un mandeļu sirsniņu vidū) - turklāt bija pilnīgi vienalga, ko pērk - vai skropstu tušu, vai tualetes poda tīrāmo birsti.
Apģērbu veikalā, kur, jāatzīstas, iegādājos glīšus, bet gandrīz vai nepieklājīgi īsus svārkus (lai, protams, vairotu iespējamību tikt apaugļota), man tika pasniegta tulpe. Ak, dārgie puķu mīļotāji, jūs negribētu zināt, ko es ar to izdarīju! Nē, nē - man ļoti patīk puķes - dāvājiet, jel, man tās, nudien! Bet varbūt gluži ne šādi?
Tomēr rajona pārtikas veikals man sagādāja īpašu vilšanos - arī gribēja iesmērēt tulpi. Biju cerējusi uz kaut ko gardi notiesājamu - kaut vai šokolādi, bet labāk, protams, kādu konservu bundžu - pupiņu asorti vai "Rīgas" šprotes vai, ja gribam, var pavisam tematiski - ķilaviņas "Vīra buča".