Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par prioritātēm

Izlasot goddes pēdējo ierakstu, sāku domāt, kā ir ar mani. Nu, varu jums droši apgalvot, ka labi nav :D.

Man nudien patīk kārtība, bet man diez ko neiet pie sirds kārtošanas process, it sevišķi, ja ir maz brīvā laika, kā tas arī ir. Pēdējā gada laikā (atkal jau iezīmējas šis posms (nē, nē, nē - tā gan jau nav nejaušība!!) man diezgan maz rūp, kādā vidē dzīvoju. Kad nu aizmēslojos tā galīgi un atrodas kāds brīvāks brīdis, tad pievācu gan. Pēc divām dienām jau atkal izskatās tāpat. Redz, es piedevām esmu arī no tiem cilvēkiem, kam nenomazgātu trauku kaudze, putekļu kārtiņa uz naktsskapīša vai neizslaucīta grīda galīgi netraucē dzīvot! Un, ja man jāizvēlas starp traukiem un, piemēram, grāmatu, teātri vai kroga apmeklējumu, es, saprotams, izvēlos otrajā daļā minēto. No otras puses skatoties, iespējams, neforša vide apkārt vairāk pastiprina eksistēšanu nevis dzīvošanu. Tā lūk! Neesmu precama.

UN VISPĀR gribu aizmukt projām. Prom no problēmām, no atbildības pret citiem. Pavisam tālu, kur es drīkstētu būt destruktīva, nevis konstruktīva.