Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - little twisted man

Citi saka, es esot pesimiste. Bet ir taču ļoti grūti novilkt robežu starp pesimismu un reālismu. Citi saka, es esot depresīva. Tas nav iespējams. Holēriķi, garastāvokļa cilvēki, lai kā arī gribētu, nevarētu ieslīgt depresijā, toties pašiznīcināšanās tieksmēs gan. Par tām es pat varētu ko pastāstīt, ja vien gribētu un uzskatītu, ka tas vajadzīgs.
Zeme griežas, bet viss stāv uz vietas, Robertu Smitu vairs var tikai klausīties, bet ne raudzīties viņā, debesīs redzēju mākoņu piparkūku vīriņu, alterntīvā pasaule ir daudz skaistāka un plašāka - tur ir patīkami ieslīkt un pat noslīkt, es rīt negribu redzēt nevienu cilvēku, arī dzirdēt nē, izņemot pašus tuvākos, bet tas, protams, ir aboslūti neiespējami, smaids ir mākslīgs ne tikai Aizokeānijā, smaids ir dabisks aktieriem, bet daudziem citiem gan nē, ir dienas, kad gribi būt sasodīti smuks, ir dienas, kad vienalga - mājas džinsi saplēsti līdz šekumam, 70. gadu treniņjaka ar kapuci un strīpām, dabisks piedurkņu dilums, viena tukša Jägermeister pudele zem gultas, otra pamazām silda rīkli, šodien sāp labā kāja - tādas kā spazmas - tā dažkārt gadās, tam nav jāpievērš diez ko liela uzmanība, lācis nokāris galvu, bet viņam labi, jo viņš nedomā, Latvijas izlase zaudēja, sasodīts!, pietrūkst fiziskas izlādēšanās, skriešana nepalīdz - tas nav tas, tā nav slidošana, manuprāt, cilvēks var saiet grīstē, ja viņš pārāk daudz domā, nopirku "Lielās cerības", es neuzskatu, ka cerība ir muļķa mierinājums, cerība ir absolūti normāla ikviena cilvēka izdzīvošanas sastāvdaļa - es tā nudien domāju, bet es arī uzskatu, ka cerība, tāpat kā gaidas, var iedzīt ja ne kapā, tad vājprātā gan.

Vakarnakts sapnis: zemi pārņem NLO, amerikāņi šoreiz nevienu neizglābj - visus zemes iedzīvotājus "uzsūc" spoži baltā kuģu gaisma. Svešie izskatās kā spožas, gaismu izstarojošas, lidojošas bumbas, tikai ar saprātu. Mēs, cilvēki, tupam piķa melnā tumsā, līdz kuģu īpašnieki ienāk slēgtajā, panikas pārņemtajā telpā un mūs pārvērš tādās pašās spilgtas gaismas izstarojošās lodēs. Saprāts un jūtas paliek mūsu, atņemta tikai mūsu pretošanās un mūsu piederība cilvēcei. Es uz zemes kādu mīlēju, un viņš mīlēja mani, un tas nekur nepazuda arī pēc veidola maiņas. Visticamāk mēs turpmāk būsim viņu lētais darbaspēks, zemākā kārta.