Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - visambientākais no visiem / rekviēms

Jaunais Keiva albums kā veselums, izņemot atsevišķas kompozīcijas - "Leviathan", "Ghosteen" (tur vienu brīdi pat gribas maigi dungot līdzi), "Hollywood" (Kisa, Kisa, Kisa....šajā dziesmā ir kaut kas ārkārtīgi neērts un tieši tas ievelk) -, salīdzinoši ar Keiva iepriekšējiem veikumiem tomēr šķiet pavājš (arī vājākais no t.s. triloģijas):
Push the Sky Away (2013) man norāva jumtu (c'mon, "Jubilee Street" vispār ir iekļaujama viņa labāko dziesmu topā). Skeleton Tree (2016), kuru kompozīcijas šķiet sēru un sāpju pilnas, lai gan patiesībā lielākā daļa radītas pirms traģēdijas, ir ļoti, ļoti labs (par vājāko atzīstot "Rings of Saturn", jo "millenial whoops", nopietni, Nikij, nopietni??!!). Skaidrs, ka Ghosteen ir īstenais sēru albums, bet, piedodiet, pat Jēzus šajā albumā ir ieguvis visai blāvu un tradicionāli nodrāztu veidolu, ko varētu aizņemties apzinātības vingrinātāji. Nikijam ļoti iepatikušās plūstošas, transcendentālas, teju pinkfloidīgas ambientās skaņas, kas nudien albumu padara līdzīgu garīgajai mūzikai: un droši vien nav tālu jāmeklē izskaidrojumi, kāpēc tā. Bet, manuprāt, netiek pilnvērtīgi izmantots viņa skaistākais intruments - balss, un par to žēl. "Fireflies" ir labs piemērs gan balss neizmantošanai, gan pliekanam Jēzum un pat garlaicīgam tekstam: "Jesus lying in his mother’s arms / Is a photon released from a dying star."
Kopumā: 3/5 par to, ka he's working through his grief.