Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Bet vēl man ļoti gribētos iet sēnēs, un, ja sēņu neatrastos, tad es raudzītos un priecātos par sūnām, ķērpjiem, papardītēm un visādām dzīvām radībām. Un pēc kādām astoņām stundām censtos dabūt laukā no meža Boženku - viņa ir trakākā sēņotāja šaipus Reinas, goč pendel.
Ogotāja gan es nekad dižā neesmu bijusi. Atmiņā iespiedušās pāris reizes ar amammu mellenēs, gaidot, kad vīri pārnāks mājās ar medījumu (īstu, ne metaforisku). Un vēl bija tā reize ar apapu un amammu izcirtumā, kad gājām uz meža avenēm. Bija nenormāla sutoņa un pilns ar aklajiem dunduriem, bet mūsos bija spīts, arī man, sīcim, ka jālasa, kamēr krīt, jo būs taču aveņu zapte. Iespējams, no tās reizes avenēm tapa arī kāds bidons aveņu vīna, kuru dzēra no špicglāzītēm un kurā man pat atļāva pamērcēt pirksta galu. Salds.